16.. Jul, 2024 | 01:20
cibiņš ≡: zivs
Spīdzinu sevi ar Erasure Abba-esque albumu. Abba, tu zini. Geji jāpieliek klāt, jo tā es daru, kad sāp visvairāk, novērsties no dotā pure straight, kas plucina pa daļām. Šoreiz saldi sāp. Man tā vakar visu dienu, justies km tuvu tev, staigāt pa to pašu Gaujas N parku, pa līdzīgām takām. Skarbā, nepiedomātā intonācijā saukt zem loga. Tas nav salaužami, un vai vajag.
Gunta vienā no reizēm mums šķiroties, sāpēs sāka uz brīdi domāt, ka turpmāk viņai tikai meitenes, no more puiši. Saprotu, ļoti. Izsāpēja, pārgāja. Ne viņa, ne es, neesam ieinteresēti savā dzimumā, bet sāpes nepieciešamajās, un es pateicos par tām (par mīlestību), domas dara trakas, "mesties no kraujas malas", un lai nodeg visa Rīga, haha.
Un bāru Siguldā, man nezinot iepriekš, zemprāts izdomāja visu manā vietā, aizvest manis nevadīto mašīnu līdz tavām mājām, vnk iekāpt tavā pagalmā, redzēt kaut vai tavu logu.
Draugs apsauca, kad tūtiņā kliedzu uz logu, "kmon, vairs ne tas vecums, kliegt zem logiem".
Pilnīgi tas vecums, lai rāptos pa bizi augšā.
Bērnībā lasīju daudz. Bērnu romānā, ungāru rakstnieka, Ištvans Fekete varbūt?, neguglēju, bija pamācība vienam stāsta pusaudžu puisim "kā atradināties no mīlamā objekta": nekā, kas par to atgādinātu, priekšmeti pirmkārt (mūsdienās spotify arī). Viss pretējais, ko daru, pilnīgi viss pretējais, es nomiršu ar dievināšanu uz lūpām.
Pateicoties István Fekete (tikko pārbaudīju, man ir unikāla atmiņa, secinu) es iemācījos ceļa zīmes no galvas mazpadsmit gados. Visas, 100%. Gribēju būt traktorists, vienas grāmatas lasīšanas laikā, un mazākais ko varu, sākt ar ceļa zīmēm, izprasot mammai ceļu satiksmes noteikumu grāmatu. Viena autovadītāja bija uz mutes, ar kuru un mammu braucām sēņot, kad es bērns saucu ceļā visu ceļa zīmju nozīmi. Tagad droška neatceros tik labi, kā pusaudzis.
Vēl bērniem burvīga ir Vija Upmale. Ar viņu es jutos [tikai vienreiz bērnībā piedzīvotajos] īstajos laukos. Bērni tā grib uz laukiem!
p.s. bija nākamajā gadā, Krievijā, pie vecmammas māsas radiem, kura karos samīlējās sirsnīgā krievā, un aizbrauca, apprecējās, [laikam] laimīgi nodzīvoja kopā līdz dzīves beigām, nelielā ciematā, Starajā Rusā, ģeogrāfiski zem Novgorodas. Krievijā padaudz esmu bijis, katrreiz citā vietā, dažādos laikos, līdz kādam 1992.
Vai tik mīlnieks nebija pusaudzis, kam sākušas augt tarakāna ūsiņas, Bēla Pondarajs. Tāds tur bija, zinu stabilāk par Feketes vārdu, bet vai tieši tas tēls, ko domāju. Tajā laikā gāju ^kartingos^, kur mēs kartingu tikai redzējām uz apkopšanas rāmja, un nodarbībās skatījāmies ārzemju katalogus un pucējām pasniedzēja rally žiguli.
Gunta vienā no reizēm mums šķiroties, sāpēs sāka uz brīdi domāt, ka turpmāk viņai tikai meitenes, no more puiši. Saprotu, ļoti. Izsāpēja, pārgāja. Ne viņa, ne es, neesam ieinteresēti savā dzimumā, bet sāpes nepieciešamajās, un es pateicos par tām (par mīlestību), domas dara trakas, "mesties no kraujas malas", un lai nodeg visa Rīga, haha.
Un bāru Siguldā, man nezinot iepriekš, zemprāts izdomāja visu manā vietā, aizvest manis nevadīto mašīnu līdz tavām mājām, vnk iekāpt tavā pagalmā, redzēt kaut vai tavu logu.
Draugs apsauca, kad tūtiņā kliedzu uz logu, "kmon, vairs ne tas vecums, kliegt zem logiem".
Pilnīgi tas vecums, lai rāptos pa bizi augšā.
Bērnībā lasīju daudz. Bērnu romānā, ungāru rakstnieka, Ištvans Fekete varbūt?, neguglēju, bija pamācība vienam stāsta pusaudžu puisim "kā atradināties no mīlamā objekta": nekā, kas par to atgādinātu, priekšmeti pirmkārt (mūsdienās spotify arī). Viss pretējais, ko daru, pilnīgi viss pretējais, es nomiršu ar dievināšanu uz lūpām.
Pateicoties István Fekete (tikko pārbaudīju, man ir unikāla atmiņa, secinu) es iemācījos ceļa zīmes no galvas mazpadsmit gados. Visas, 100%. Gribēju būt traktorists, vienas grāmatas lasīšanas laikā, un mazākais ko varu, sākt ar ceļa zīmēm, izprasot mammai ceļu satiksmes noteikumu grāmatu. Viena autovadītāja bija uz mutes, ar kuru un mammu braucām sēņot, kad es bērns saucu ceļā visu ceļa zīmju nozīmi. Tagad droška neatceros tik labi, kā pusaudzis.
Vēl bērniem burvīga ir Vija Upmale. Ar viņu es jutos [tikai vienreiz bērnībā piedzīvotajos] īstajos laukos. Bērni tā grib uz laukiem!
p.s. bija nākamajā gadā, Krievijā, pie vecmammas māsas radiem, kura karos samīlējās sirsnīgā krievā, un aizbrauca, apprecējās, [laikam] laimīgi nodzīvoja kopā līdz dzīves beigām, nelielā ciematā, Starajā Rusā, ģeogrāfiski zem Novgorodas. Krievijā padaudz esmu bijis, katrreiz citā vietā, dažādos laikos, līdz kādam 1992.
Vai tik mīlnieks nebija pusaudzis, kam sākušas augt tarakāna ūsiņas, Bēla Pondarajs. Tāds tur bija, zinu stabilāk par Feketes vārdu, bet vai tieši tas tēls, ko domāju. Tajā laikā gāju ^kartingos^, kur mēs kartingu tikai redzējām uz apkopšanas rāmja, un nodarbībās skatījāmies ārzemju katalogus un pucējām pasniedzēja rally žiguli.