17.. Feb, 2024 | 05:44
cibiņš ≡: zivs
Tā pati ciba. Saņēmu komplimentu. Strādājot par učuku, tad izmests no amata, par pisienu skolēnam ar skaideni pa pieri, jo es nevarēju atļauties, ka man uzbrauc ārprātā pazemojoši klases priekšā. Skola nevarēja izmest mani tā vispār, alternatīvais dienests. Pieturēja zemos darbos. Pusdraugs, džeks teica, nevaru saprast tavu style, vienu dienu Bono, vienu Axel Rose, citu David Gahan, Es mainījos nepārtraukti. Tikai tāpēc vēl spēju ticēt. un mūzika ausīs sauc, get away from me.
Es būtu ļoti piesardzīgs.
Tad kad minos pa gaiteni ar savu sporta baiku, un iebraucu skolas direktoram, gejam (tikai detaļai, jo neadaptējies kādā 1991, tas norm, ļoti nopietni tēlojās) kājstarpē, jo negaidīti iznāca pa durvīm, man pateica, ok, ir palicis pusgads, mēs tev maksājam algu, vairs nenāc uz darbu. Atnāc nokārtot papīrus pēc pusgada.
Man nav tādas drosmes kā jaunībā. Es nekad nekaujos, bet tas bija neiespējami tajā pašā skolā, kur norm braukt pāri pagalmam, un mēs ar kādu meiteni mētājām to plastmasu starp raketēm, vasaras sākumā. Es teicu "nu nahujā, uz kājām lūdzu nebrauciet". Izkāpa ārā, krievs, tu ko, vispār ohujel, pa purnu neesi dabūjis. Pārtrūka. Un tad es aizgāju uz autoservisa garāžu, kur viņš noparkojies. Vajadzēja redzēt, kā ar kādu pamatīgu dzelzi ienācu garāžā, 18 gadīgs, maziņš augumā un pusmūža mietpilsonim teicu, pizģec nāc ārā. Pats biju pārmīzis, bet to tā nevar atstāt. Viņš bija pārmīzis, arī paņēma dzelzi kādu. Vāļājāmies pa asfaltu, sist otram ar dzelzi neviens nebija gatavs. Garāžas džeki mani zināja, ka tur strādāju. Please, tikai nedari neko klientu auto [kuri tur vnm nakšņoja]. Nu kāpēc lai? Vnk viens mudaks, kurš aizbēga pēctam, kad abi nobijušies no kautiņa. 50 gadīgs reāli pārmīzis no maza šaura džekiņa. Es nekaujos. Man ir devuši pa purnu uz ielas. Karatē neko nedod.
Ai nu jā, apstākļi. Mēs ar meiteni spēlējam badmintonu, un tas ir norm, ka brauc ar mašīnām, bet piemirsta detaļa, ka tas krievs pagrūda man ar plaukstu sejā runājot. Nobijušies bija visi. Meitenei arī nebija ok, kad redzēja, cik esmu uzvilcies, vai to krievu nenositīšu, izejam ar dažu (varbūt tikai trīs) kilo dzelzi no skolas.
Es būtu ļoti piesardzīgs.
Tad kad minos pa gaiteni ar savu sporta baiku, un iebraucu skolas direktoram, gejam (tikai detaļai, jo neadaptējies kādā 1991, tas norm, ļoti nopietni tēlojās) kājstarpē, jo negaidīti iznāca pa durvīm, man pateica, ok, ir palicis pusgads, mēs tev maksājam algu, vairs nenāc uz darbu. Atnāc nokārtot papīrus pēc pusgada.
Man nav tādas drosmes kā jaunībā. Es nekad nekaujos, bet tas bija neiespējami tajā pašā skolā, kur norm braukt pāri pagalmam, un mēs ar kādu meiteni mētājām to plastmasu starp raketēm, vasaras sākumā. Es teicu "nu nahujā, uz kājām lūdzu nebrauciet". Izkāpa ārā, krievs, tu ko, vispār ohujel, pa purnu neesi dabūjis. Pārtrūka. Un tad es aizgāju uz autoservisa garāžu, kur viņš noparkojies. Vajadzēja redzēt, kā ar kādu pamatīgu dzelzi ienācu garāžā, 18 gadīgs, maziņš augumā un pusmūža mietpilsonim teicu, pizģec nāc ārā. Pats biju pārmīzis, bet to tā nevar atstāt. Viņš bija pārmīzis, arī paņēma dzelzi kādu. Vāļājāmies pa asfaltu, sist otram ar dzelzi neviens nebija gatavs. Garāžas džeki mani zināja, ka tur strādāju. Please, tikai nedari neko klientu auto [kuri tur vnm nakšņoja]. Nu kāpēc lai? Vnk viens mudaks, kurš aizbēga pēctam, kad abi nobijušies no kautiņa. 50 gadīgs reāli pārmīzis no maza šaura džekiņa. Es nekaujos. Man ir devuši pa purnu uz ielas. Karatē neko nedod.
Ai nu jā, apstākļi. Mēs ar meiteni spēlējam badmintonu, un tas ir norm, ka brauc ar mašīnām, bet piemirsta detaļa, ka tas krievs pagrūda man ar plaukstu sejā runājot. Nobijušies bija visi. Meitenei arī nebija ok, kad redzēja, cik esmu uzvilcies, vai to krievu nenositīšu, izejam ar dažu (varbūt tikai trīs) kilo dzelzi no skolas.