25.. Aug, 2023 | 03:35
cibiņš ≡: zivs
Pierubījos ar segu pār galvu, joprojām kroksenēs. Istabā ļoti salst.
Virtuvē pīpēt, un neklausos nevienu no Toto. Es taču nezinu, varbūt klausīšos to, kurš vēl dzīvs, un otrādi.
To, ko darīju virtuvē, whatever. Neko, kas būtu interesanti.
Atpakaļ uz istabu. Tik kolosāli, pirms pamodināju kompi. Pulkstenis tikšķ.
Līdz 18, dzīvojot Sarkanarmijas ielā, mājās bija sienas pulkstenis, bez dzeguzes.
Atnāca pirmie jaunie draugi (pēc unikālā bērnības drauga, ar ko vārījām tā, ka maz neliekās – mani tuvu aizsūtīja uz koloniju. Milice sēdē apsauca pretīgo skolas direktori, kura kliedza "uz koloniju!". Milice: jūs vispār saprotat ko nozīmē kolonija? Milice bija cilvēks, atšķirībā no sk. direktores. Visu cieņu cilvēkam. Es biju tuvu ēst dzīvsudrabu, ja sūtīs uz koloniju. Neko jau tādu, bet nosprostota iela, n-pažarnieku mašīnas, milicija, cilvēki klepodami tiek ārā no mājas. Bet vispār esmu jērs visu dzīvi, for real. Arī tas stafs nebija tā paredzēts, vnk nezinājām, nesanāca, bet sanāca krietni sliktāk)
Tātad, atnāca draugi, un klausījās klusumā "kā tu vari pie tādas [galvā dzenošas] skaņas dzīvot?". Viņi domāja sienas pulksteni, izrādījās.
Atvēru visas ausis. Kas, ko? Pulkstenis laikam vecāks par mani, un es vispār nedzirdēju. Ķermenis tā pielāgojies, ka man istabā bija pilnīgs klusums. Uz brīdi spēju izrauties, un mēģināt saklausīt. Ak, jā, ir ritmiska skaņa, un uzreiz aizmirsu. Pamanīju, ka ir ļoti skaļš tik-tak – pendele. Un vispār nedzirdu. Prāts vnk adaptē (no pirmās manas dienas šeit. tur), un sūta pretskaņu neitralizēt. Unikāli, es domāju.
Virtuvē pīpēt, un neklausos nevienu no Toto. Es taču nezinu, varbūt klausīšos to, kurš vēl dzīvs, un otrādi.
To, ko darīju virtuvē, whatever. Neko, kas būtu interesanti.
Atpakaļ uz istabu. Tik kolosāli, pirms pamodināju kompi. Pulkstenis tikšķ.
Līdz 18, dzīvojot Sarkanarmijas ielā, mājās bija sienas pulkstenis, bez dzeguzes.
Atnāca pirmie jaunie draugi (pēc unikālā bērnības drauga, ar ko vārījām tā, ka maz neliekās – mani tuvu aizsūtīja uz koloniju. Milice sēdē apsauca pretīgo skolas direktori, kura kliedza "uz koloniju!". Milice: jūs vispār saprotat ko nozīmē kolonija? Milice bija cilvēks, atšķirībā no sk. direktores. Visu cieņu cilvēkam. Es biju tuvu ēst dzīvsudrabu, ja sūtīs uz koloniju. Neko jau tādu, bet nosprostota iela, n-pažarnieku mašīnas, milicija, cilvēki klepodami tiek ārā no mājas. Bet vispār esmu jērs visu dzīvi, for real. Arī tas stafs nebija tā paredzēts, vnk nezinājām, nesanāca, bet sanāca krietni sliktāk)
Tātad, atnāca draugi, un klausījās klusumā "kā tu vari pie tādas [galvā dzenošas] skaņas dzīvot?". Viņi domāja sienas pulksteni, izrādījās.
Atvēru visas ausis. Kas, ko? Pulkstenis laikam vecāks par mani, un es vispār nedzirdēju. Ķermenis tā pielāgojies, ka man istabā bija pilnīgs klusums. Uz brīdi spēju izrauties, un mēģināt saklausīt. Ak, jā, ir ritmiska skaņa, un uzreiz aizmirsu. Pamanīju, ka ir ļoti skaļš tik-tak – pendele. Un vispār nedzirdu. Prāts vnk adaptē (no pirmās manas dienas šeit. tur), un sūta pretskaņu neitralizēt. Unikāli, es domāju.