24.. Jun, 2023 | 01:58
cibiņš ≡: zivs
Laura, kā es vēlos pateikt easy. Ir tikai LSD pārpisies (nav tādu vielu, tikai alko un emocijas) bruņinieks. Princese, brīvākais cilvēks.
sunis te ira.
Tu zini par Kristīni. Es mācos no viņas, un kāda tur beibe. Izmantoju teikumu formas, dažkārt citātus, neparakstot.
Kristīne vēlās to pašu. Kādi tur boyfriendi. Sunim sāp. Mīl dzīvniekus. Sunim ir jāpalīdz. Tas ir next level, nespert kaijām ar kāju. Jaunībā darīju pāri dzīvniekiem, dažreiz, bet ar pilnu apziņu, pieņemot lēmumu, kaut vai afektā, bet speciāli emo traumēt dzīvnieku, kas iekļāva fizisku ciešanu, mazāko no ciešanām.
Nu, kaķīti uznest pabarot, padzirdināt, un viņam apsēžoties uz 1992 vēl dzīvās vecmāmiņas, apkakāt, apčurāt viņu.
Vnk steigā pie loga, mazais kaķītis lido no 8. stāva. Ilgi nevarēju paskatīties lejā, un tad vairs tur nebija ko redzēt. Neviens nezina, dzīvs, sakropļots, bet dzīvs, lejā nebija.
Kate ir mocīta daudz krutāk, mokot viņu uz LSD atiešanu. LSD ir mind changing stuff, tikai stipriem cilvēkiem.
Trešā diena jau pēc lsd (viņš neatiet ne tikai 3 dienas, un pētījumi ir neskaidri. 15 gadus nepāriet vai vispār nekad), un es izdarīju visu, ko vēlos ar sevi. Bija tik plašas acis. Ja mana tikai 2 nedēļu mīlestība neizdzīvos – siltākie dvieļi, radiatori, tur vispār nebija jautājuma, tāds state of mind vairs nav bijis. Mierīgi pieturēju rudenī domu par atvērtu logu, kurā, es izkāpšu ārā, bez atkāpes, ja kaķis neizdzīvos. 4. stāvs, centrs. Viss mans sūds bija uz viena tā kaķīša. Viņa dabūja visu manu mental illness, un es aizietu, nekavējoties, ja viņa nomirtu. Tik drošs par sevi nebiju nekad – ar prātu apzināties ļaunumu, un to darīt. Pārāk dzīvs, lai spētu dzīvot tālāk. G vēl pāris stundas nebija mājās.
Beidzās vienkārši, kaķis sasila, un mūžu man bija piesiets, 19 gadus, es viņam, bet nekad vairs neticēja nevienam cilvēkam. Visu mūžu kaujā. Saplēsa jebkuru, kas domāja paglaudīt kaķīti. Biju vienīgais, kas var tuvoties, un arī man ne vienmēr garantēti.
Piedzīvoju arī tādu, ka redzēju viņu kā kaķis, sejiņu. Viņa to pašu. Mums tā gribējās būt vienā dzīvnieku lvl, es preferētu cilvēku, bet biju ar mieru arī ar kaķi. Ļoti nošķira esot dažādiem, kad redzējām viens otru. Tas jau ir ~ gadus pēc spēles uz dzīvību vai nāvi.
Tik smaga ir mana mīlestība. Pēdējos gadus viņa dzīvoja tikai manis dēļ, ļoti mīlējām.
Loģiski, ka viss asinīs, zaudēt asinis, un lūdzu pēc iespējas dziļāk, ātrāk, stiprāk, neskaitāmi, pavisam ne veidā, kas ved prom, NIN skanot, un minkai saldētavā, uz kuru skatos dzerot, joprojām nezinot kā apglabāt. Par gaļas lupatām te cik? Tas bija kaut kas ļoti labs. 2019 laikam ir pēdējā reize, kad redzēju sevi dzīvu.
Gatis atrakstīja sūdu, pirms ned, kaut domā un saprot nenosakāmi, cita pieeja, un lasījis ahūni daudz, nesalīdzināmi.
Gati, "nāve" ir vispār tags? Are you serious? Pilnīgi pārpisies laikam bija. Nāve nav mūsu izvēlē, un ir kristāldzidrs ūdens.
sunis te ira.
Tu zini par Kristīni. Es mācos no viņas, un kāda tur beibe. Izmantoju teikumu formas, dažkārt citātus, neparakstot.
Kristīne vēlās to pašu. Kādi tur boyfriendi. Sunim sāp. Mīl dzīvniekus. Sunim ir jāpalīdz. Tas ir next level, nespert kaijām ar kāju. Jaunībā darīju pāri dzīvniekiem, dažreiz, bet ar pilnu apziņu, pieņemot lēmumu, kaut vai afektā, bet speciāli emo traumēt dzīvnieku, kas iekļāva fizisku ciešanu, mazāko no ciešanām.
Nu, kaķīti uznest pabarot, padzirdināt, un viņam apsēžoties uz 1992 vēl dzīvās vecmāmiņas, apkakāt, apčurāt viņu.
Vnk steigā pie loga, mazais kaķītis lido no 8. stāva. Ilgi nevarēju paskatīties lejā, un tad vairs tur nebija ko redzēt. Neviens nezina, dzīvs, sakropļots, bet dzīvs, lejā nebija.
Kate ir mocīta daudz krutāk, mokot viņu uz LSD atiešanu. LSD ir mind changing stuff, tikai stipriem cilvēkiem.
Trešā diena jau pēc lsd (viņš neatiet ne tikai 3 dienas, un pētījumi ir neskaidri. 15 gadus nepāriet vai vispār nekad), un es izdarīju visu, ko vēlos ar sevi. Bija tik plašas acis. Ja mana tikai 2 nedēļu mīlestība neizdzīvos – siltākie dvieļi, radiatori, tur vispār nebija jautājuma, tāds state of mind vairs nav bijis. Mierīgi pieturēju rudenī domu par atvērtu logu, kurā, es izkāpšu ārā, bez atkāpes, ja kaķis neizdzīvos. 4. stāvs, centrs. Viss mans sūds bija uz viena tā kaķīša. Viņa dabūja visu manu mental illness, un es aizietu, nekavējoties, ja viņa nomirtu. Tik drošs par sevi nebiju nekad – ar prātu apzināties ļaunumu, un to darīt. Pārāk dzīvs, lai spētu dzīvot tālāk. G vēl pāris stundas nebija mājās.
Beidzās vienkārši, kaķis sasila, un mūžu man bija piesiets, 19 gadus, es viņam, bet nekad vairs neticēja nevienam cilvēkam. Visu mūžu kaujā. Saplēsa jebkuru, kas domāja paglaudīt kaķīti. Biju vienīgais, kas var tuvoties, un arī man ne vienmēr garantēti.
Piedzīvoju arī tādu, ka redzēju viņu kā kaķis, sejiņu. Viņa to pašu. Mums tā gribējās būt vienā dzīvnieku lvl, es preferētu cilvēku, bet biju ar mieru arī ar kaķi. Ļoti nošķira esot dažādiem, kad redzējām viens otru. Tas jau ir ~ gadus pēc spēles uz dzīvību vai nāvi.
Tik smaga ir mana mīlestība. Pēdējos gadus viņa dzīvoja tikai manis dēļ, ļoti mīlējām.
Loģiski, ka viss asinīs, zaudēt asinis, un lūdzu pēc iespējas dziļāk, ātrāk, stiprāk, neskaitāmi, pavisam ne veidā, kas ved prom, NIN skanot, un minkai saldētavā, uz kuru skatos dzerot, joprojām nezinot kā apglabāt. Par gaļas lupatām te cik? Tas bija kaut kas ļoti labs. 2019 laikam ir pēdējā reize, kad redzēju sevi dzīvu.
Gatis atrakstīja sūdu, pirms ned, kaut domā un saprot nenosakāmi, cita pieeja, un lasījis ahūni daudz, nesalīdzināmi.
Gati, "nāve" ir vispār tags? Are you serious? Pilnīgi pārpisies laikam bija. Nāve nav mūsu izvēlē, un ir kristāldzidrs ūdens.