14.. Maijs, 2023 | 16:24
cibiņš ≡: zivs
Par spāni Rīgā, ap laiku, kad G tikko sāku iepazīt. Bija jau, vai nebija vēl, neatceros, bet sapratu to norūpējušos prātu. Likās smieklīgi, kaut pats dabūju pirkt mauku. Spēlējām G draudzenes mājās kārtis uz apģērba gabala novilkšanu. Man toreiz labi veicās kārtīs, un paspējis biju novilkt tikai zeķes.
Atnāca spānis, tāds serious, un uzzināja, kā spēlējam. Es sajūsmā viņam pretī smējos, viņam tikko uzzinājušam spēles noteikumus – "I lost my socks!", un rādīju savas zeķes. Viņam viss labirints nobruka priekšā acīm. "Tik nepieskaitāms, vispār nerubī neko." (izskatījās tajās iegruzītajās acīs, ka viņš tā nodomāja) Viņš laikam mēli izkāris, gribēja ļoti nopietni tam visam pieiet. Aizbrauca no LV, smagā aplauzienā.
Ārzemnieki te (vismaz 2 gadījumi, manā pieredzē), ierodās slimi. Ar holandieti braucām uz neformālu ballīti dabā. Es viņam, jau sen lietojošs (bet ne todien), mašīnā kompostrēju smadzenes, "a kā tur ir tā un tā? Srsly, tu pat nepīpē zāli?". Kā es viņu izbesīju, bet liku mierā, kad sapratu, ka nevajag. Viņš elsa par skaisto G kolēģi, un TIK serious, vispār bez humora izjūtas. Bļa, tik žēl palika, un priekš viņa nekādas ballītes – lai iet gulēt. Mēs labi pavadījām laiku, kaut G kolēģe ir tiešām skaista un ļoti cool, un citkārt pālī esmu rakstījis epastu, kad viņa vēlāk jautāja G "ar Armandu viss kārtībā?". Esmu atnācis tajā laikā arī pie G uz darbu (viņas tobrīd nebija uz vietas), ar pudeli rokā, un izplājies birojā, savā tolaik elegantajā ziemas kažociņā, visiem stāstījis smieklīgas pasaciņas, vēlāk saritinājies uz grīdas, un teicis, ka te nu es tagad pagulēšu. Dabūja mani prom, cieņā un neziņā mulstoši, laikam, tikai kad G ieradās.
Ēm, drusku ļauni, bet holandieti mēs pavadījām uz kaut kādu cargo kuģi, braukt tvertnēs, jau pēc ballītes, un G kolēģe vēl kaut cik viņam juta līdzi, bet es domāju "pisies nahui"
Atnāca spānis, tāds serious, un uzzināja, kā spēlējam. Es sajūsmā viņam pretī smējos, viņam tikko uzzinājušam spēles noteikumus – "I lost my socks!", un rādīju savas zeķes. Viņam viss labirints nobruka priekšā acīm. "Tik nepieskaitāms, vispār nerubī neko." (izskatījās tajās iegruzītajās acīs, ka viņš tā nodomāja) Viņš laikam mēli izkāris, gribēja ļoti nopietni tam visam pieiet. Aizbrauca no LV, smagā aplauzienā.
Ārzemnieki te (vismaz 2 gadījumi, manā pieredzē), ierodās slimi. Ar holandieti braucām uz neformālu ballīti dabā. Es viņam, jau sen lietojošs (bet ne todien), mašīnā kompostrēju smadzenes, "a kā tur ir tā un tā? Srsly, tu pat nepīpē zāli?". Kā es viņu izbesīju, bet liku mierā, kad sapratu, ka nevajag. Viņš elsa par skaisto G kolēģi, un TIK serious, vispār bez humora izjūtas. Bļa, tik žēl palika, un priekš viņa nekādas ballītes – lai iet gulēt. Mēs labi pavadījām laiku, kaut G kolēģe ir tiešām skaista un ļoti cool, un citkārt pālī esmu rakstījis epastu, kad viņa vēlāk jautāja G "ar Armandu viss kārtībā?". Esmu atnācis tajā laikā arī pie G uz darbu (viņas tobrīd nebija uz vietas), ar pudeli rokā, un izplājies birojā, savā tolaik elegantajā ziemas kažociņā, visiem stāstījis smieklīgas pasaciņas, vēlāk saritinājies uz grīdas, un teicis, ka te nu es tagad pagulēšu. Dabūja mani prom, cieņā un neziņā mulstoši, laikam, tikai kad G ieradās.
Ēm, drusku ļauni, bet holandieti mēs pavadījām uz kaut kādu cargo kuģi, braukt tvertnēs, jau pēc ballītes, un G kolēģe vēl kaut cik viņam juta līdzi, bet es domāju "pisies nahui"