13.. Maijs, 2023 | 00:21
cibiņš ≡: zivs
Vakardienas mūzikas jaungardums priekš manis – Fred Again..& Brian Eno koloborācija.
Par Brian Eno, es jau 2000, Norges krogā, pie pisuāra ar [tīru] pirkstu zīmēju uz flīzēm norvēģim, kur ir LV.
Izrunājām, ka Brian Eno ir biggest fish. Viņam [džekam], saistībā ar LV patīk Mike Stipe (REM), neatceros kādā. Nu, baigie veči iznācām no men's room.
Toreiz arī norāvu lokālo telefonu no bāra letes, jo domāju, ka drusku stingrāk jāpavelk, vnk pielipis no lipīgiem dzērieniem. Bet ņifigā – rokās paliek augšējais panelis, ar vadiem apakšā. Tolaik tie nebija 220km uz LT un atpakaļ dienā, bet 50-90 km dienā pa Norges kalniem. Ziemā, mašīnas liek ķēdes ap riteņiem, lai tiktu augšā, tajās retajās vietās, kur nav apsildāma šoseja. Apsildāmas šosejas ir visā valstī. Iedomājieties to traumēto kājstarpi, un mazo mazo augumiņu – elpojošu pilnīgu brīvību.
Kas nav lasījuši manu Norges dienasgrāmatu, riteni es Norgē nenozagu. =JES, man to uzdāvināja Dievs= Pārguris, turpinot klīst kilometrus pa kalniem, ar smagu mugureni, apsēdos lauku ceļu krustojumā. Neviena nav, Sēžu, pīpēju, apkārt nekā, tuvākās mājas ļoti tālu. Iedomājos, vēl gaidīju, saucu, vēl gaidīju. Bija atstāts man mountainbaiks, krustcelēs, labā kārtībā. Jau uzkāpis, biju gatavs jebkam, arī ar atvainošanos nokāpt, es nezogu, bet nojaušu, ka dāvina. Tik liela bija Klātbūtne Norgē. Nebēgu, gaidīju, vai ir īpašnieks, un lēnam minos prom pa šoseju. Uzdāvināja.
Bērniņš neizstaigātu ne dienas ar saviem kg uz mugururas pa tiem neiespējamajiem kalniem, kad uz spēka pārnesumiem velo gāžas no līdzsvara riņķī, bet kalnā netiek. Atmestu ar roku jau pēc dažām dienām. Gribēja Tēvs man iedāvāt terapiju, dzīves lielāko, uz veselu 1,5 mēnesi.
Par Brian Eno, es jau 2000, Norges krogā, pie pisuāra ar [tīru] pirkstu zīmēju uz flīzēm norvēģim, kur ir LV.
Izrunājām, ka Brian Eno ir biggest fish. Viņam [džekam], saistībā ar LV patīk Mike Stipe (REM), neatceros kādā. Nu, baigie veči iznācām no men's room.
Toreiz arī norāvu lokālo telefonu no bāra letes, jo domāju, ka drusku stingrāk jāpavelk, vnk pielipis no lipīgiem dzērieniem. Bet ņifigā – rokās paliek augšējais panelis, ar vadiem apakšā. Tolaik tie nebija 220km uz LT un atpakaļ dienā, bet 50-90 km dienā pa Norges kalniem. Ziemā, mašīnas liek ķēdes ap riteņiem, lai tiktu augšā, tajās retajās vietās, kur nav apsildāma šoseja. Apsildāmas šosejas ir visā valstī. Iedomājieties to traumēto kājstarpi, un mazo mazo augumiņu – elpojošu pilnīgu brīvību.
Kas nav lasījuši manu Norges dienasgrāmatu, riteni es Norgē nenozagu. =JES, man to uzdāvināja Dievs= Pārguris, turpinot klīst kilometrus pa kalniem, ar smagu mugureni, apsēdos lauku ceļu krustojumā. Neviena nav, Sēžu, pīpēju, apkārt nekā, tuvākās mājas ļoti tālu. Iedomājos, vēl gaidīju, saucu, vēl gaidīju. Bija atstāts man mountainbaiks, krustcelēs, labā kārtībā. Jau uzkāpis, biju gatavs jebkam, arī ar atvainošanos nokāpt, es nezogu, bet nojaušu, ka dāvina. Tik liela bija Klātbūtne Norgē. Nebēgu, gaidīju, vai ir īpašnieks, un lēnam minos prom pa šoseju. Uzdāvināja.
Bērniņš neizstaigātu ne dienas ar saviem kg uz mugururas pa tiem neiespējamajiem kalniem, kad uz spēka pārnesumiem velo gāžas no līdzsvara riņķī, bet kalnā netiek. Atmestu ar roku jau pēc dažām dienām. Gribēja Tēvs man iedāvāt terapiju, dzīves lielāko, uz veselu 1,5 mēnesi.