28.. Jan, 2023 | 04:15
cibiņš ≡: zivs
Psihene ir klāt. Esmu 6h rakstījis ierakstu. Gribējies no pudeles tikai 1/4. Nav liela, parasta. Neko neapcerot, murmulējot, un tagad saprotu, kāpēc man apple klaviere neder. Estētisms pāri funkcionalitātei, kaut tur bija cits slogans. Ne ar vienu lētāko klavieri, nav tik bieži bijis jālabo burti. Atslēga, izrādās, ir mazi, gaiši burti. Kam tas ir izdevīgi, nesaprotu. Pazīstu pietiekami cilvēku, sevi arī jau gadu vairāk, kas smalkumus var saskatīt tikai ar brillēm. Ar ko viņu auditorija atšķiras no linux un w shit? Ar labu redzi? Tiešām?
Un tagad es vārtos pa zemi, spējīgs pieliekt kājās (nē, tagad sēžu un rakstu). Man joprojām nav (nebija) kanālu, kā uzrunāt tevi. Es laikam nojūgšos. Domāju, no miega trūkuma. Sāku dziļi elpu vilkt. Neviena te nav, kam šovu rādīt, es elpoju un klanos kā redzēts par klīniku psiheni. Atradu telefonu. Nepievēršu uzmanību, m. bb-e, kas tur notiek. Ziņu izlasīju, un diezgan ātri aptvēru, ka tā ir laba.
Esmu patīkami jocīgs, bet ļoti noguris, un varētu būt foken krēzī. Gribu runāt tikai tev, to, ko gribu teikt tev. "Labi ka tā, labi ka tā!", kāda 100 gadu saridon reklāma, kur aptiekā priecājas par cilvēku, kas ienācis ar sāpošu galvu.
Bāc, muldēt un muldēt vēl. Tu neesi redzējusi mani ar synth. Man šķiet, acis ir svešākas, kaut prāts mēdz būt skalpelis, pat zombie. Biju sevi iztīrījis pirms dienām. Tīrijis prātu, ar domām, ne vielām, kā ar kādu vīrusu skeneri, es sevi kopu, sev un tev. Es vairs nespēju piedalīties muļķībās. Bāc, ēzelis, nu tad raksti uz lapiņas. Atkal sāku klanīties. Es nekad nezinu vai es ko mīlu, bet ķermenis pilnīgi neieinterēts, nekustīgi sēdēja pretī monitoram. Līdz paskatījos tel, ejot pīpēt.
Tas ir kā saņemt vēstuli no "arābu prinča". par 200 mlj. Vajag vairāk brain lai pateiktu. Tas ir jāpieņem, ka tā ir īstenība
Tā ir synth, nevaru nomierināties. Es nezinu, kas tas ir. Tikko domāju, cik vienveidīgi, bet miegs vēl nenāk, un je je, ir nieki vēl, kas laikam ir pieraksti tikai sev pašam, bet es šūpojos krēslā klīnikā straujumā
Un tagad es vārtos pa zemi, spējīgs pieliekt kājās (nē, tagad sēžu un rakstu). Man joprojām nav (nebija) kanālu, kā uzrunāt tevi. Es laikam nojūgšos. Domāju, no miega trūkuma. Sāku dziļi elpu vilkt. Neviena te nav, kam šovu rādīt, es elpoju un klanos kā redzēts par klīniku psiheni. Atradu telefonu. Nepievēršu uzmanību, m. bb-e, kas tur notiek. Ziņu izlasīju, un diezgan ātri aptvēru, ka tā ir laba.
Esmu patīkami jocīgs, bet ļoti noguris, un varētu būt foken krēzī. Gribu runāt tikai tev, to, ko gribu teikt tev. "Labi ka tā, labi ka tā!", kāda 100 gadu saridon reklāma, kur aptiekā priecājas par cilvēku, kas ienācis ar sāpošu galvu.
Bāc, muldēt un muldēt vēl. Tu neesi redzējusi mani ar synth. Man šķiet, acis ir svešākas, kaut prāts mēdz būt skalpelis, pat zombie. Biju sevi iztīrījis pirms dienām. Tīrijis prātu, ar domām, ne vielām, kā ar kādu vīrusu skeneri, es sevi kopu, sev un tev. Es vairs nespēju piedalīties muļķībās. Bāc, ēzelis, nu tad raksti uz lapiņas. Atkal sāku klanīties. Es nekad nezinu vai es ko mīlu, bet ķermenis pilnīgi neieinterēts, nekustīgi sēdēja pretī monitoram. Līdz paskatījos tel, ejot pīpēt.
Tas ir kā saņemt vēstuli no "arābu prinča". par 200 mlj. Vajag vairāk brain lai pateiktu. Tas ir jāpieņem, ka tā ir īstenība
Tā ir synth, nevaru nomierināties. Es nezinu, kas tas ir. Tikko domāju, cik vienveidīgi, bet miegs vēl nenāk, un je je, ir nieki vēl, kas laikam ir pieraksti tikai sev pašam, bet es šūpojos krēslā klīnikā straujumā