16.. Dec, 2022 | 20:41
cibiņš ≡: zivs
Iedo' cilvēkam zivi, viņš būs paēdis dienu, bla bla bla. Iedod zivij laiku, sagādā sev zvilni, un vēro kā laiks tiek pārvērsts farsā. Pusotra diena, un tikai 6h ierakstāmas tabulā /uzspēlēti padauza pieri pret stenderi/.
Un 3 dienas, veltītās kartona durilkai, laikam ilgi būs nejēdzīgas pieredzes paraugs, ko iebāzt sev acīs. 10-nieks puikam fizikā, bet who cares, ja viņš gribēja, bet nebija iespēju pašam veidot to durilku, jo papam nav saiknes ar realitāti un ir sagājis premiumā. Klasisks sūdīgais piemērs – vecāks "pabīda bērnu malā", un izdara viņa vietā, kaut bērns IR ieinteresēts kopdarboties.
Biju izgājis ārā, un uzzināju, ka tās trakās zāles vairs neesot LV noliktavās. pray it's true.
Veikalā neviļus nofiksēju skatienu uz kāda veča seju, drīzāk sejas daļu, kaut kur starp cigarešu plauktiem pie kases. Acis, deguns, ūsas. Tādu padomju izstrādājumu te steriem, – po žizņi nogurusi, pelnu krāsas, reljefaina seja, kuras kopšana noteikti ir ūdens plauksta no rīta, un gāāārš garlaicīgs mūžs aiz muguras. Un tad es tur kaut ko pamanīju. Zibenīgi pārlādēju fokusu, bet pārdevēja gaidīja, lai nopīkstinu karti. Nopīkstināju un pacēlu acis. Tips, kas manos priekšstatos par vīru pēc cepures, mierīgi valkā arī padomju pižiku un smēķē Astru, ir atspulgs, ko nogurumā nepiefiksēju. Tas bija šaurajā spogulī, man iepretī virs kases.
Palutināju sevi ar olīvītēm, jātaisa vaļā.
Un 3 dienas, veltītās kartona durilkai, laikam ilgi būs nejēdzīgas pieredzes paraugs, ko iebāzt sev acīs. 10-nieks puikam fizikā, bet who cares, ja viņš gribēja, bet nebija iespēju pašam veidot to durilku, jo papam nav saiknes ar realitāti un ir sagājis premiumā. Klasisks sūdīgais piemērs – vecāks "pabīda bērnu malā", un izdara viņa vietā, kaut bērns IR ieinteresēts kopdarboties.
Biju izgājis ārā, un uzzināju, ka tās trakās zāles vairs neesot LV noliktavās. pray it's true.
Veikalā neviļus nofiksēju skatienu uz kāda veča seju, drīzāk sejas daļu, kaut kur starp cigarešu plauktiem pie kases. Acis, deguns, ūsas. Tādu padomju izstrādājumu te steriem, – po žizņi nogurusi, pelnu krāsas, reljefaina seja, kuras kopšana noteikti ir ūdens plauksta no rīta, un gāāārš garlaicīgs mūžs aiz muguras. Un tad es tur kaut ko pamanīju. Zibenīgi pārlādēju fokusu, bet pārdevēja gaidīja, lai nopīkstinu karti. Nopīkstināju un pacēlu acis. Tips, kas manos priekšstatos par vīru pēc cepures, mierīgi valkā arī padomju pižiku un smēķē Astru, ir atspulgs, ko nogurumā nepiefiksēju. Tas bija šaurajā spogulī, man iepretī virs kases.
Palutināju sevi ar olīvītēm, jātaisa vaļā.