| give me your hand |
|
| 10:01am 13/08/2024 |
| |
Katru reizi, kad es sevi satieku, tikai tajā brīdī es apjēdzu, ka ilgu laiku - dienas, varbūt pat nedēļas, esmu pavadījusi bez sevis.
reizēm es pamanu, skatos uz sevi spogulī un saku "elīna, elīnaaa, eliinaaaa" bet es netieku klāt vai mani nelaiž klāt. esmu kaut kur ielīdusi, noslēpusies, nezinu. skatos spogulī, redzu sevi, tālāk par to, ko redzu spogulī, netieku arī pati.
man ienāca prātā tāda doma, bet neņirgājieties.
varbūt tas ir dievs?
nu, es neesmu kristīta, man dievs nav nopirkts un saindēts tēls. man nav atmiņu par jēzu un apustuļiem, pat, ja tas notika, dievs bija pirms tam, pēc tam, cauri laikam.
kad tas notiek, kad es sevi satieku, kad manī ienāk dievs, -- tas iekāpj manī kā traukā, tas ir silts un vēlīgi smaidošs un mierīgs kā buda, un vienmēr ir mazliet uzjautrināts par notiekošo. tas man ir iemācījis par sevi rūpēties, tas atnāk, kad man ir grūti un es gribu padoties.
būs labi, mans bērns. visa pasaule turpina kustēties, tā kustās ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet visos virzienos - kā elpojošs, dejojošs organisms.
tev ir grūti, bērns, sāpinātais un pārprastais, tu taču tikai gribēji mīlēt. pa kuru laiku tev izauga nagi, pa kuru laiku tu iemācījies tā rūkt un šņākt un sacelt bailēs spalvu?
es tevi apskaušu, bērns. tu esi nogurusi no cilvēku pasaules, no nozīmju pasaules - viss kaut ko nozīmē, viss vienmēr tiek lasīts un pārdomāts. un tu nekad nezini, vai to, ko tu saki, sapratīs, vai sapratīs gana precīzi, tieši tā, kā tu to domā. Un tu zini, ka tas nav iespējams, jo katram cilvēkam ir mazliet citāda vārdnīca, bet viņi to aizmirst un domā, ka runā vienā valodā.
Tu par daudz centies uzminēt, kādos vārdos runāt, lai tevi saprastu un nejauši attopies, ka esi sācis runāt ar cita vārdiem par lietām, kas citiem ir saprotamas un vajadzīgas, bet nekas no tā nebija tavējais! tagad viņi domā, ka esi savējais. un tu jūties kā viltvārdis, iefiltrējies starp cilvēkiem, starp kuriem jūties nesaprasts.
mans mīļais bērns. es redzu, kā tu pūlies, es redzu, ka tev tas nenāk viegli - turpināt rūpēties par savu zemes ķermeni, turpināt darboties šajā pasaulē, kad viss, ko vēlies, ir vienkārši palaist visu vaļā, atlaisties no visa prom, vienkārši padoties, atrofēties, sapūt, iet bojā. Bet arī tiltam jābūt mazliet saspringtam, lai tas neiekristu upē.
tev vienkārši vajag kādu mierinājuma vārdu, tev vajag apskaut sevi, saritināties uz grīdas sevi apkampušai līdz paliek garlaicīgi, un tad turpināt un palaist garlaicību un sajūtu, ka kaut kas ir jādara, tev vienkārši vajag uz brīdi ļaut visam notikt un tajā neiesaistīties, nebūt kaut kam, būt par to bez atbildības.
šī pasaule ir sapnis un tā mainās tik ātri kā viļņainā upē gaismas un ēnas, nekas nepaliks, un viss pāries.
"
God murmurs over us as we are being made,
then walks quietly beside us toward the night.
These are the words we hear,
though they fade as twilight nears:
Let your senses be your guide;
go to the farthest edge of your desire;
give me your body.
Leap up like fire,
casting long shadows
that can clothe me.
Resist nothing: neither wonder nor woe.
Just keep moving: no feeling is final.
We must not lose each other.
So near is the land
known as life.
You will know it
by its trembling.
Give me your hand." |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
|
|