| es vairs nejūtos kā pusaudzis |
|
| 07:43am 10/08/2022 |
| |
ik pa laikam pēkšņi pielec ka atkal esmu palikusi vecāka. ne gadu bet sajūtas ziņā. kā tāda dzimšanas diena, tikai varbūt ne precīzi reizi gadā, dažkārt reizi divos vai pat piecos.
un man šķiet ir jāpaiet ilgam laikam lai pēc skolas beigšanas atkratītos no sajūtas bērni/skolēni - pieaugušie/skolotāji&vecāki. vēl ilgi tu jūties kā pusaudzis, sāc pirmo darbu, neko nezini un nesaproti, mēģini to saprast pats, atrast savu pieeju, savu vietu, esi drausmīgi apjucis ak dievs tas vispār ir drausmīgs posms bet ļoti aizraujošs protams
nupat es staigāju pa savu tukšo īrēto dzīvokli jo jau septembrī atkal ievācos dzīvoklī ar dzīvokļbiedriem bet pagaidām te esmu viena viena viena un tieši beidzot sākusi pierast un bāc. nu ja, es staigāju un pa ceļam padzēros ūdeni, aplēju puķi, pacēlu nokritušu lietu un kad pamanīju sevi to darām sajutos tā it kā vērotu kādu pieaugušu cilvēku. es paskatījos spogulī un arī tur es izskatos nogatavojusies, mani vaibsti ir skaidri nevis nesaprotami kā pusaudzim un es esmu pieradusi pie savas sejas man tā vairs nešķiet vienmēr neglīta kā agrāk
jā es arvien biežāk nejūtos neglīta pat drīzāk jūtos smuka esmu atklājusi ka priecājoties izskatos ļoti piemīlīgi, ka man ir skaistas zaļganbrūnas siltas acis, glīti uzacu kauli, skaisti, augsti vaigu kauli, lūpas jaukas ar cupids bow, mani mati ir mazgāti ar labu šampūnu un palikuši biezāki tie izskatās veselīgi un deguns ir skaidrs un izteiksmīgs. vienkārši žēl ka tik izteiktus vaibstus telefona kamera padara pārspīlētus un vienmēr ir pārlieku būtiska pareizā gaisma citādi mana seja var pilnībā pārvērsties.
tas, ko es gribētu, ir spēt arvien vairāk skatīties pasaulei acīs, konfrontēt to, būt godīgai, nepieķerties sev, nebaidīties. tā ir tieša bērnības trauma kur paziņoju mammai ka saplēsu glāzi un uz mani sāka aurot un es neapzināti iemācījos ka patiesības par sliktām lietām teikšana tiek sodīta tāpēc ir jāmelo un jāizvairās un jādomā attaisnojumi. bet es gribu varētu godīgi pateikt SVARĪGAS lietas un nemīzt un kļūt neievainojama tajā ka esmu pati atklājusi visas savas kārtis un man ne no kā nav jābaidās.
manī pēkšņi un šķietami no nekurienes ir parādījušās mīlestības jūtas pret kādu puisi. kā vienmēr, tas notiek pats no sevis, man neizvēloties. es to noliedzu un noliedzu, bet, tikko kā pieņēmu, tas mani pārņēma kā vilnis un aizrāva sev līdzi tikai tagad divas nedēļas vēlāk vai vairāk es sāku atgūt elpu un stabilitāti. sajūta nepazūd, tā vienkārši nav vairs tik pārņemoša kā sākumā, kad manam ķermenim cauri visu dienu gāja tirpiņas, kad es nespēju beigt smaidīt. tāda pārmērīga ekstāze ir bīstama, jo tai viegli pārdegt un tad parādās sāpes un kauns un vaina un greizsirdība un mazvērtības sajūta. bet es pietiekami ātri attapos palaist savu izmisīgo BPD traumas radīto pieķeršanos vaļā un tagad viss ir okei. sajūta ir savaldīta, iejūgta kā zirgs kas rāmi rikšo, lai arī spēcīgi. mans fokuss aizvien ir vērsts viņā. man patīk ar viņu sarakstīties un apskauties un tās ir divas manas vismīļākās lietas. un man patīk uz viņu skatīties. kaut kā šitā man kopā ir bijis nu jau vien 3-4 reizes. tas klikšķis iekšienē.
apnika rakstīt paldies dienasrgrāmatiņ |
|
| |
|
Post |
| |
|
|