Māra Ulme & es   
02:45pm 20/10/2021
  Makss Šēlers reiz teica
[“tas ir dziļi un pareizi, kad nīče saka:]
“cilvēks ir dzīvnieks kas spēj apsolīt”

[jumtaugša izklājusi tumsā
sevi
ir tikai viena tieksme
norādīt uz mazajām gaišajām actiņām]

tik mīksta mūsu satikšanās
kā kosmonautam kas atgriezies
piespiež savu pēdu zemei
cieši klāt

[ja atmiņa mūs nekad nepieviltu
mēs varētu šeit palikt vienmēr
apskāvušies vārdos
līdz potītēm zaļajā sūnā]

bet tu mani iestādi bedrē kā stādu
un pāri man pārber visu
kas palicis pāri

un es saku
tas pat nepieder man

un tu smejies
tas vienmēr ir nācis tev līdzi
un tas vienmēr ir palicis
no tevis pāri

un vai tad nav jauki
būt visam ar sevi
kopā

[tu saki]
mums ir kafija mums ir cukurs un mums ir piens!
[un pats galvenais
mums ir nāve]

“klusu
klusītiņām
pavisam klusu…

ir pacelts kaut kas tik liels
ka man jābūt
[mēmam”]

no manis kā asni dīgst vārdi
kā gribētu no tiem es
darināt audeklu vieglu kā vējš
un tad pārvilkt to pāri
tavai smīnošajai sejai

ko tad tu sacīsi

[mans gars ir mūžīgi netverams
salipinājies no nejaušiem frāzējumiem
par spīti tam kā tevi uzlūkoju
zeme
tava neaizstājamība
atpin mezglus no manām skropstām
un skumjāko skatienu
aizstāj ar ausmu]

bet tā ir tik viena no ainām
šajā mūžamsenajā teātrī
kurā mēs atkal un atkal
uzvedam vienas un tās pašas
dienas

ir smagi tev
paliek smagi tu saki
man krūtīs ir akmens

tev krūtīs ir akmens

tas velk tevi
sev līdzi

un padara tevi par smagu
tevi pašam sev
par smagu

[katra grimšana ir celšanās augšup
katra
grimšana
ir
celšanās
augšup

pat šīs grūtsirdības sēkla
pamazām dīgst
kur meklēt tevi

kur tevis visvairāk trūkst?
kur
tevis
visvairāk
trūkst]

es nolaižu plakstus
un piezemējos

mēs satiekamies visu plaukstu
visu miesu
smaguma centrā
 
    Post