Māra Ulme & es |
|
02:45pm 20/10/2021 |
|
Makss Šēlers reiz teica [“tas ir dziļi un pareizi, kad nīče saka:] “cilvēks ir dzīvnieks kas spēj apsolīt”
[jumtaugša izklājusi tumsā sevi ir tikai viena tieksme norādīt uz mazajām gaišajām actiņām]
tik mīksta mūsu satikšanās kā kosmonautam kas atgriezies piespiež savu pēdu zemei cieši klāt
[ja atmiņa mūs nekad nepieviltu mēs varētu šeit palikt vienmēr apskāvušies vārdos līdz potītēm zaļajā sūnā]
bet tu mani iestādi bedrē kā stādu un pāri man pārber visu kas palicis pāri
un es saku tas pat nepieder man
un tu smejies tas vienmēr ir nācis tev līdzi un tas vienmēr ir palicis no tevis pāri
un vai tad nav jauki būt visam ar sevi kopā
[tu saki] mums ir kafija mums ir cukurs un mums ir piens! [un pats galvenais mums ir nāve]
“klusu klusītiņām pavisam klusu…
ir pacelts kaut kas tik liels ka man jābūt [mēmam”]
no manis kā asni dīgst vārdi kā gribētu no tiem es darināt audeklu vieglu kā vējš un tad pārvilkt to pāri tavai smīnošajai sejai
ko tad tu sacīsi
[mans gars ir mūžīgi netverams salipinājies no nejaušiem frāzējumiem par spīti tam kā tevi uzlūkoju zeme tava neaizstājamība atpin mezglus no manām skropstām un skumjāko skatienu aizstāj ar ausmu]
bet tā ir tik viena no ainām šajā mūžamsenajā teātrī kurā mēs atkal un atkal uzvedam vienas un tās pašas dienas
ir smagi tev paliek smagi tu saki man krūtīs ir akmens
tev krūtīs ir akmens
tas velk tevi sev līdzi
un padara tevi par smagu tevi pašam sev par smagu
[katra grimšana ir celšanās augšup katra grimšana ir celšanās augšup
pat šīs grūtsirdības sēkla pamazām dīgst kur meklēt tevi
kur tevis visvairāk trūkst? kur tevis visvairāk trūkst]
es nolaižu plakstus un piezemējos
mēs satiekamies visu plaukstu visu miesu smaguma centrā |
|
|
|
Post |
|
|
|