| hek |
|
| 03:45pm 26/10/2020 |
| |
Vakar naktī sēdējām zem ruda koka pie salu tilta un klausījāmies Danielu Džonstonu, kad man piezvanīja tēvs tikai lai pateiktu, ka viņam tagad esot jauna iesauka: "Barfalomeo Česnijs". |
|
| |
|
Post |
| |
| vai tu esi klausījies Mobiju? |
|
| 04:09pm 26/10/2020 |
| |
"Vai tu esi klausījies Mobiju?"
"Mazliet. laikam. kaut ko."
"Es esmu. Vai es esmu tev stāstījusi, kad es pirmo reizi dzirdēju mobiju?"
"Mmmm....varbūt..? Atgādini, lūdzu"
"Labi, klausies. Tas viss sākās piektajā klasē. Nē - vasarā pirms piektās klases. Vasarā starp ceturto, un piekto klasi. Man uz galvas parādījās sēnīte. Tā kā pušums."
"Kā ekzēma?"
"Nē, tā nebija ekzēma. Es taču zinu. Bet to sēnīti atrada mana oma - viņai patika man pīt bizes. Man šķiet, ka pinot bizes viņa atkal jutās kā maza meitene, kura pin lellēm matus. Viņai patika eksperimentēt - viņa ļoti gribēja man uzpīt tādu bizi, kā tai Baltkrievu beibei, laikam. Atceries? Es neatceros, kā viņu sauc. Bet viņai bija bize ap galvu. Atceries?"
"Nē...laikam ne"
"Nu, nav būtiski. Oma man pina bizi, un atrada jocīgu pušumu. Tā nu mēs devāmies uz slimnīcu, uz bērnu slimnīcu, apskatīties, kas tur ir. Uz 13. nodaļu. Iedomājies? Tā lūk. Kad mēs tur ieradāmies, mums ar mammu likās, ka tā ir kaut kāda noliktava - tā māja izskatījās pēc prastas betona kastes. Tur bija briesmīgi. Tad man paņēma asinis. Apskatīja galvu. Un pateica, ka man būs tur jāpaliek divas nedēļas. Es parasti nekrītu histērijā publiskās vietās - bet toreiz gan. Es izskrēju laukā un muku prom. Tad mani noķēra mamma. Lai nu kā, man atļāva palikt slimnīcā sākot no nākamās nakts. Lai es varētu savākt mantas. Mamma man nopirka grāmatas. Kādas desmit. Tad es lasīju daudz grāmatas, ļoti daudz. Bet zini, kāpēc man bija bail? Man ir ļoti bail no slimnīcām. Es domāju, ka tas ir saistīts ar bailēm no nehumānā. No aukstuma. Mani laikam traumēja manas mātes stāsti par dzemdībām, kurās viņu nolamāja māsiņas un zobārstu apmeklējumiem astoņdesmitajos, kur zobārstes, lai nenokavētu autobusu, nolēma mammai raut laukā zobu bez anestēzijas. Man riebjas slimnīcas. Mana mūža lielākās bailes ir nomirt slimnīcā. Viens līķis - viens cipars - vai ne."
Edgars, kura mamma ir daktere, piebilst, ka ārsti, protams, nevar just līdzi katram, jo tad viņi sajuktu prātā - bet tāpat ik pa laikam kāds salūzt. Tas gan nemazina manas bailes - manu šķebinājumu - pret slimnīcām.
"Lai nu kā. Man bija jāpaliek slimnīcā. Un tur bija pretīgs ēdiens. Es atteicos viņu ēst. Tā kā mēs bijām 13. nodaļa, mēs visu dabūjām aukstu. Es atteicos. Tā nu man katru dienu ģimene veda ēdienu - kaut ko no lido, kaut ko no mājām, no ķīniešiem. Un vienu dienu krusttēvs man atveda mazu, baltu mp3. Viņš tur bija salādējis savas dziesmas - Kādus trīs Prāta Vētras albumus, Noru Džounsu un Mobiju. Tad es arī pirmo reizi dzirdēju Mobiju." |
|
| |
|
Read 3 - Post |
| |
|
|