| kas man patika, kad man bija septinpadsmit gadi |
|
| 10:45am 28/07/2020 |
| |
''man patīk silta kafija ar pienu, man patīk iemērkt pirkstus un pārbaudīt vai tai ir tā pareizā temperatūra, ne par karstu, ne par vēsu
man patīk vilkt apļus
cukura kaudzēs, smiltīs, dubļos, gaisā, uz ādas, melnzemē, ūdenī, apļot galvaskausus
man patīk, ai, man patīk kad spēlējas ar maniem matiem, man patīk kad par mani gādā, apliek segu ap pleciem vai padod to sviesta trauciņu otrpus galdam vai prātīgi norāda ka vajadzētu iet gulēt pat ja es nekad neklausos
man patīk kad jūt
nu, kad es ņemos, un kad esmu pavisam nopietna, lai gan es pati nemāku pateikt, esot iekšpus tu redzi tikai vienpus, vai ne
man patīk tās mazās gaišās apgaismībiņas kas apstaro kaut pērkot greipfrūtu stāvot lielveikalā pie kases vai pieliecoties sasienot kurpju šņores ielas malā
man patīk kā atspīd spuldze un apvijas apkārt burciņai un
kā mitrumā ielikta salvete strauji uzsūc visu sevī un paliek bezkrāsaina un izplūst
man patīk tās mazās saprašanās ar cilvēkiem un tās kopības sajūtas, es nezinu, kopīgas bēdas, kaut tas būtu karstums dziesmu svētkos vai ūdenspudele agri no rīta vai saprotoši mēma cigaretes pasniegšana pēc neizprotama klases darba
man patīk kad strādā abas austiņas ak jā
man patīk kā smaržo rīti un kā cilvēki pusakli iet un uzduras viens otram virsū gluži kā katrs savā mazā galaktikā
man patīk vērot kur cilvēki skatās
vispār vērot
vērot ir jauki
vai dzirdēt mazus fragmentus no garāmejošu cilvēku sarunām
iekāpt ar basām kājām ezeriņā un ļaut lai kurkuļi maigi kutina ādu
piebāzt pilnu muti ar zaķkāpostiem vai ļauj jāņogai izkust uz mēles
stāvēt zem rasinātāja dubļu kaudzē karstās vasaras dienās
un ēst saulē sakarsušas zemenes
tās kas saaugušas kopā
klausīties kā ķirmji grauž dēļus
vai kā skudras staipa akmeņus un skujas
iemērkt rokas mazās straumēs un just kā ūdens ņirb ap pirkstiem
kūkot līdzi deguzei
auksts alus pēc trīs stundām depo nuja
vai silts viskijs pēc divu stundu salšanas plānās ādas jakās cēsu centrā bez tualetes un bez siltas tējas
salda tēja
zemes smarža
ceļš, ai jā
sēdēt mašīnai pašā priekšā pie atvērta loga un redzēt kā koki skrien garām
gulēt teltīs un šūpoties laivās
sprakšķināt akmeņus oglēs un palikt pa nakti mežmalēs
stopēt līdz puspilsētai unun
saulgriežos dziedāt tik skaļi un vīt ozolu vijas un mest labus vārdus ugunī
sēdēt pļavā vai kāpās ar cepumiem un ģitāru un liepājas vēju
jā jā'' |
|
| |
|
Post |
| |
|
|