| xxx |
|
| 01:51am 12/05/2018 |
| |
Viņa izpeld no manas mutes kā sārta japāņu zivs
kas visu mūžu ieslodzīta mājsaimnieču dekoratīvajos orientālo dārziņu dīķīšos,
ar āķi
kas iedūries lūpā un palicis
tur kā pasīva atriebības zīme
par mūžīgu nepiedošanu un neaizmiršanu
par mednieka barošanu
par dzīvību kas atkarīga no viņas
dzīvības nevis viņu kuras dzīvība
atkarīga no viņa
viņa pamet mednieku ar iekaisušu ādu
kārpot zemi meklējot
sliekas dāvanas glāstus
maigumu kuru var atrast paslēptu zem akmeņa kā bēdas
viņa negrib vairs kļūt par vienu
viņa nosmērē savas zvīņas dūņās un mitinās miklā dobumā kas dvako pēc sēra
miklā dobumā kas dvako pēc atejas
tik bezvērtīga ka kļuvusi nenovērtējama
viņu nosauc par svēto un viņu meklē sievietes sadragātām sirdīm
nobrien ceļus mēslos un dedzina savus matus viņai par godu
viņa - mocekle - tikko uzsnidzis sniegs vēl neizbradāts
klusums kurš nogrimst pāri
tikko plaukušām naktsvijolēm
brīva vieta kur izplesties troksnim un smakai
auglis ko nokost un šķīstums ko piedirst
viņa paceļas pāri visiem kā saule
un skatās, kā viņi sadeg |
|
| |
|
Post |
| |
|
|