| 50s |
|
| 04:38am 10/05/2018 |
| |
ir tādas skaņas, kas lien gar māju sienām un tikai tad ielien tev ausī. bet šitā cielava dzied man taisni galvā iekšā.
rīts aust liels liels liels. man pietiks. pāri gan nepaliks. bet varu iedot gabaliņu tev arī, ja tu mīļi palūgsi.
šitāds klusums. žēl, ka nevar paņemt līdzi un paklausīties, kad vien sagribas.
bet kaut kur viņš paliek. citādāk neatpazītu. man liekas, viņš paliek zem ādas. audzē slāņus kā vecas lapas un satrūd par augsni trokšņiem. bet piespiežot pirkstu pareizajā vietā var sajust, ka viņš paspiež pirkstu pretī. dun dun.
nupat sāka ķērkt vārnas. izvelk no musariem un izmētā visādas drazas, ieskrien ar knābi deniņos. arlabunakti. |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 04:40am 10/05/2018 |
| |
esmu atvaļinājumā. nerakstiet. būšu atpakaļ. esmu izputējusi. kad tikšu laukā, padošu ziņu. bet jūs jau redzēsiet tāpat. kad izlīdīšu no ādas tad atkal būšu sasniedzama. |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 04:50am 10/05/2018 |
| |
ir pieci no rīta. vajadzētu pagulēt. bet varbūt labāk vajadzētu parakstīt. ja runājam par to, kas man ir nepieciešams vairāk un kas būtu terapeitiskā ziņā noderīgāks. Sen neesmu rakstījusi ar garumzīmēm. nav jau tā, ka nemāku. bet kaut kā vienalga. kaut kā pofig. nesaprotu, no kurienes tā vienaldzība rodas. bet varbūt tā vienkārši ir spēku taupīšana. dzīve ir liela un pilna ar iespējām, vismaz tā to visu laiku stāsta, un tas nogurdina. jo man nemaz negribās un nav tik daudz spēka, un nav arī tas brīdis. katrai lietai savs laiks, vai kaut kā tā. tagad ir laiks kaut kam citam, bet es mēģinu kaut ko citu-citu un tāpēc beigās neizdaru neko. un nejūtos okei. jūtos izslīdējusi no sliedēm. jūtos kā no malas. jūtos perifēriski. jūtos kā ātri prom slīdošā vilcienā. jūtos kā braucot kaut kur prom. nevaru apstāties.
rakstīt ir labi. rakstīšana nomierina. savelk kopā. es esmu šeit. es pasaku vārdu un viņš paliek uz vietas kā pieturēts, pieķēdēts, pielodēts. nekur neaizskrien prom. lai arī aiz loga debesis paliek aizvien gaišākas un muša veic jau n-to apli pa istabu. burtiņi paliek savās vietās.
es nevaru padomāt savā galvā. es aizmirstu par ko es domāju, un man šķiet, ka es labprātāk domāju filmiņas vai arī skatos laukā pa logu vai arī nu
man tikko riktīgi noreiba galva no tā, ka es rakstu. baigi jocīgi. gandrīz vai psihodēliski. mana galva šķiet kā balons un kaut kur tālu prom. nedrīkst tik reti rakstīt. šitas ir pielīdzināms tai sajūtai, kāda rodas, kad neesi uzpīpējis trīs dienas, un tad ievelc lielu treknu dūmu chesterfield cigaretes un tev sagriežas melns gar acīm.
rakstu un jūtu kā rakstās kaut kur dzirdētas/lasītas teikumu formas, aizgūti vārdi un to savienojumi. psihodēliski. rakstīt ir riktīgi psihodēliski. tagad saprotu, kāpēc cilvēki raksta grāmatas. pilnīgi cits fīiiiils, vecīt. es nemāku verbāli tik labi sarunāties. un esmu laikam arī pārāk liels egoists. grūti ir atrast labu foršu dinamisku sarunu biedru, kurš tevi saprot no pusvārda, no bezvārda no konteksta uttjpr.
varbūt tpc man pārmet, ka bieži kaut ko ziņoju bez pietiekamas informācijas, bez konteksta. tā notiek, kad astoņu gadu vecumā uztaisi blogu un sarunājies pats ar sevi katru dienu. čau čau. čau klabiņ. esi sveicināts manā galvā. |
|
| |
|
Post |
| |
|
|