Vienbrīd sajutos sūdīgi, ka, lai arī pieskaitu sevi pie "masu hipnozes" imūnajiem cilvēkiem, tomēr saslimu ar Krēslas sēriju. Ar visu to, ka apzinājos savu "slimību", tās veidošanās soļus un to, ka redzēju cauri mārketinga trikus, uz kuriem šis storijs balstīts. Bet - diagnosticēt slimību nenozīmē vēl to izārstēt.

Man bija interesanti saprast, kāpēc es apzināti kļuvu par "upuri", jo gluži tārgetētā mērķauditorija neesmu - ne man 17, nedz arī man ir vajadzība pēc idealizētā vīrieša, nedz arī varu sevi identificēt ar galveno varoni čiku, nedz arī interesējos par pekstiņiem "atjās mans princis baltā zirgā [un izjās mani]". Turklāt filmas jomā nedz apjūsmotais galv.lomas tēlotājs ir "mans tips", nedz arī par filmas uzbūvi varu ko labu teikt.

Secinājums sekojošs: sabiedrība (tai skaitā, es) vairāk pavelkas par kaut ko nevis tāpēc, ka tai pēc būtības tas patīk/nepatīk. Tā vietā sabiedrība top apsēsta ar apsēstību - ja visi jūsmo, tad es arī. Bara instinkta modernais paveids, you know. Pie šīs atziņas es nonācu, pamodelējot situāciju: ja 17gadīgajai fanei viņas elks pievērstu uzmanību, viņa apmulstu un nevis atbildētu, bet sāktu spiegt un momentā vērstos pie draudzenēm ar "omg, viņš ar mani parunāja!!!".

------------------------
Damn, es būtu priecīga pastrādāt filmu PR būvēšanā, mārketēšanā, manipulācijā ar sabiedrisko domu. Vai arī man būtu visnotaļ interesanti pastrādāt ar Holivudas aizkulisēm - filmu veidotājiem, specefektu veidotājiem, castingiem. Tie ir ieroči & spēks.

Plus, man vēl ir nostaļģija par studiju gados vienu no interesantākajiem priekšmetiem - ieskatu iekš "Marketing of Moovies". Tur es pirmo reizi saskāros ar filmu PR veidošanu, jēdzienu "lai tikai runā, vienalga - labu vai sliktu". Filma galu galā ir ideāls bizness (skat, skat, Poteriādes veidotāji būvē savu disnejlendu), kaut vai tā pati Madonna - lai cik slikta atkrise, viņas filmas cilvēki noskatīsies (attiecīgi - $$$ birst) kaut vai tāpēc, lai redzētu, cik slikta viņa ir kā aktrise. Srī šovbizness vispirms ir bizness, un pēc tam tikai ir svarīgi, ko cilvēki par tevi/filmu domā.

Šodienas un rītdienas pusdienas diviem izmaksāja:
gabaliņš ķirbja ............ 0, jo no omas
2 karpīši................... 5 sant.
2 paprikas.................. 20 sant.
3 burkāni................... 9 sant.
sāls, kurkuma, karijs, uc... 10 sant.
maltā gaļa ................. 0, jo no omas
krējums..................... 35 sant.
puskukulis saldskāmbaizes... 50 sant.
ķiploka daiviņa............. 10 sant.
trešdaļa sviesta pakas...... 30 sant.
sīpols...................... 5 sant.
dilles...................... 5 sant., jo tika pirktas un sasaldētas vasarā.
-------------------------------------
KOPĀ: ...................... 1.69 LS

Rezultāts: dārzeņu biezzupa ar saceptu malto gaļu un ķiploku-diļļu sviests uz maizes. Turklāt tas ir ideāls veids, kā vīram ķiplokus gripas laikā iemānīt.

Labi, ka neaizgāju uz Mensonu. Mani favorīti tomēr iedalās (1) "dīvainajā" mūzikā, kur ir JĀIET uz končiem, lai noķertu fīlingu un (2) izpildītājos, kuru kvalitāte izpaužas vienīgi ierakstos. Kopš Billy Idol vājā konča šī atziņa ir nemainīgi apstiprinājusies.

Smejies vai raudi, bet šāda veida raksti mani motivē vai pareizāk sakot, atgādina, ka jau sen gribu atkal atradināties no cukura pie tējas un kafijas. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši, galvenais ir izturēt lomkas pēc pierastā.Vidusskolā un studiju gados to biju veiksmīgi izdarījusi, moš jāatsāk?

Uff, atcerējos, kas mani atkal pieradināja - tas bija Daniela mūžīgais saldumu lietus pēc tam, kad aizgāju uz BC. Smieklīgākais ir tas, ka man tā ķīmija nemaz negaršo. :)

Pomeranču vainadziņš man vienmēr asociēsies ar vidusskolas pirmo kautrīgo romantiku. :) Silti, silti.
Žēl, ka pašu dziesmu nevaru atrast.

Es gribu fotosesiju pēc tam, kad atgūšu savu augumu.

Pēc šī izveidojas eksistenciālas dabas pārdomas par to, ka cilvēce ir sīka dabas izklaide starp diviem ledus laikmetiem.

Izskatās, ka nevis Šipkēvics, bet Biķis "izvelk" dziesmu par dzīvi. Tā laikam ir veco runču slimība, ka var atļauties neiepazīties ar intervējamo un peldēt pa tēmu. Vāji, līdz ar to nebaudāmi, kaut gan Biķis ir visnotaļ interesants intervējamais.

Nevarēju izšķirties, teikt "čau, saulīt" vai "čau, dūdiņ", ātrumā pateicu "čau, sūdiņ".

Tonight was a bad night. Un ar vīriešiem tur nav nekāda sakara.

Laikam ir bezjēdzīgi ieskaidrot džekam, ka viņš patiesībā ir foršs, ja viņš visu laiku cenšas pārliecināt par pretējo. :)

Cik maz vajag pilnai laimei tad, kad dzīvojies pa mājām: uzzināju, ka 6dien pa dienu atbrauks mīļā krustmātīte un vakarā tikšu uz mīļo pirti Ogrē. Jau tagad laimes trīsas.

Vēl tik jāsaprot, vai 21.00 iet uz "9" ar vīru vai nē.

SWH sevi ir atražojis. Jo vairāk klausos, jo vairāk nepatīk. Pat Grēviņš un Volfs.

Lūk kā. Twitteri uzskatu par sērfošanas tūli, bet cibu - par atziņu fiksatoru un dienasgrāmatu.

Nākamreiz, Miso zupiņu taisot, jāatceras atdalīt olas baltumu no dzeltenuma. Dzeltenums pasākumu pārvērš tumē.

Šodienas ziņa: ".. [Lietuvas premjers] pielīdzināja lata devalvācijas varbūtību meteorīta nokrišanas iespējamībai."
UPD. Laikam tomēr latu nedevalvēs :)

smuki kopienā, viennozīmīgi, visforšākās ir sieviete_tanks bildes. Pārējās vairs negaršo.

Būtu laimīga paēst. Grīdas izsūkšana un izmazgāšana jau būtu ekstra.

Ģimenes pabalsta samazināšana no 8 uz 6 Ls mēnesī ir ņirgāšanās vai kas? Atbalstu šāda pabalsta atcelšanu vai lielāka pabalsta piešķiršanu tikai mazturīgajām ģimenēm.

[Vienīgais, ko saprotu - ka no šīs naudas [72 Ls/gadā] var mācību grāmatas nopirkt.]

Vakardienas kīno un Balzāma Bārs noveda līdz dažām atziņām:
1. Kad izklaides ir ierobežotā pieejamībā, es tās novērtēju daudz izgaršotāk, daudz dziļāk.
2. Īss, ai, cik īss brīdis tas bija. Un ai, cik ātri paskrēja.
3. Noķēru sajūtu, ka tagad tā būs visu mūžu - īsi izrāvieni starp being mum and wife.

Paldies patai.