Jā, un visu cieņu avatar - tas teksts par skaistumu pavilka tā it kā pašas domas tur būtu beidzot saliktas pa plauktiņiem un ietērptas pāris rindkopās.

Tik bieži tieši no sarunām sakārtojas domas un dzimst secinājumi. Tiesa, pēdējā laikā bieži piefiksēju, ka mana runa nepasaka līdz galam domu, nespēj noformulēt iekšējo sajūtu tādu kāda tā ir savā tīrībā. Vēl vairāk - es pasaku viedokli un tikai tad saprotu, ka nē, tas nu galīgi nav tā kā es domāju... Vai arī - ka ir jau vēl izņēmumi, kad mana versija galīgi nestrādā. A ir jau par vēlu. Tas nozīmē, ka domas attīstās un valoda vnk netiek līdzi. Visu cieņu arī ab  par "A kāpēc runāt" tēmu. Ja nevari formulēties, labāk tad paklusē. Nja.