Paldies Mīļumam - bija jai aizmirsies, cik foršs ir Marcel - Gambler's Delight.

Current Mood: sleepy

Nevilšus ienāca prātā Lilles - tobrīd eiropas kultūras galvaspilsētas apmeklējums pagājušā gada oktobra beigās. Tobrīd braucām ar Tīnu - product designer un manu kaimiņieni, ar mērķi apmeklēt kādu izstādi (nosaukumu neatceros). Arī neesot designer lauciņā, šorīt konstatēju, ka man šeit, Latvijā, pietrūkst tās fantastiski kolorītās un brīvās atmosfērās. Tā, ka 3. stāvā dzīvoja Joana, Taizemes modes dizainere, kas vienā pēcpusdienā no maniem latviešu zelta matiem uzaisīja japāņu griezumu, kafijkrūzes ar Tīnu un idejas par grāmatas rakstīšanu. Garo diskusiju un globalizācijas studēšanas virtuvē, un Ādama (kaimiņa no Skotijas) pārsteidzoši labā ieraksta - izrādījās, ka viņam ir sava grupa Edison.
Damn, kas man ir šeit? Kas mani te tur? Virtuve ar vakardienas pankūkām, kuru šorīt vairs nebija? Vai arī darbs, kas dod mierīgus ienākumus? Whatever.
Nepietiek ar to, ka "ir jau it kā labi, kuš kuš". Drosmi man pavairot.

Nometiet mani no šīs realitātes zemās latiņas, pls...!

Ar apņemšanos, mērķiem un saprašanu, ko īsti es gribu, ir nedaudz čābīgi - teorētiski es zinu, ko gribu, bet vēl nespēju pieņemt to domu, ka jā - tā arī būs. Realitāte rādās ar mulsuma, lielu pieskaņošanās un komunikāciju darbu priekšā, nepatikšanām un nepieciešamību sadzīvot un atteikties. Ar domu - ka nebūs vis tik rožaini. Varbūt tieši tas nosit vēlmi uzstādīt mērķus?
Un no otras puses - šībrīža status quo ir nebaudāma eksistence [ja neskaita Mīļumu]. Cik ilgi vēl tā grimt???

Upd.: Varbūt izaicinājums ir sastādīt "Zī biznesa plānu"? Sviests. Pati apsmējos. :P

Man nostabilizējas sajūta, ka ir telpa, laiks un dažādas matērijas smalkuma pakāpes; un atbilstoši tām – izdalītās/radītās enerģijas vibrācijas.