Ar apņemšanos, mērķiem un saprašanu, ko īsti es gribu, ir nedaudz čābīgi - teorētiski es zinu, ko gribu, bet vēl nespēju pieņemt to domu, ka jā - tā arī būs. Realitāte rādās ar mulsuma, lielu pieskaņošanās un komunikāciju darbu priekšā, nepatikšanām un nepieciešamību sadzīvot un atteikties. Ar domu - ka nebūs vis tik rožaini. Varbūt tieši tas nosit vēlmi uzstādīt mērķus?
Un no otras puses - šībrīža status quo ir nebaudāma eksistence [ja neskaita Mīļumu]. Cik ilgi vēl tā grimt???

Upd.: Varbūt izaicinājums ir sastādīt "Zī biznesa plānu"? Sviests. Pati apsmējos. :P