ja bērns nav redzējis nevienas bēres/līķi, nekad ar viņu par to nav runāts, tad diez vai bez uzskates līdzekļiem [piedod] sapratīs, ko nozīmē - nomiris. turklāt - bērni daudz ko uztver caur sajūtām -> atceros man tuvāko cilvēku- vectēvu, viņš nomira, kad man bija astoņi gadi, un es skaidri atceros kā es brīnijos par to, ka cilvēka/līķa veidols/ķermenis it kā tāds pats kā vectēvam, taču nav tās sajūtas, ka tas ir vectēvs. un šī sajūtiskā uztvere ļoti palīdzēja. protams, vēlāk nāca galvas racionālisms, kas stāstīja, ka tas ir vectēvs, ka viņa vairs nebūs, taču tas nebija šoks vai neciešamas sāpes vai vēl kas, tas bija vienkārši ļoti skumjš fakts. iespējams, ka man bija vieglāk, jo uz bērēm jau pirms tam biju vairākām bijusi un palīdzējusi arī zārkus kārtot kā senāk, un līķis nebija nekāds jaunums. bet cik atceros, līķa redzēšana arī nebija nekāda trauma, vienkārši redzi čaulu, tur no cilvēka nekā nav, tikai ķermenis, klusējošs, bāls ķermenis koka kastē. īpaši, ja cilvēku ļoti labi pazini, tad šo atšķirību izjūti vēl vairāk.
jaunākais bērns? tad cerams vismaz no vecākajiem brāļiem/māsām uzzinās tāpat.
no manas un manu apkārtējo pieredzes - bērni ļoti labi saprot un panes kāda nāvi, ja vien viņiem ir parādīts, ka tā ir dabiska dzīves sastāvdaļa. vieni radinieki bērniem par nāvi šķiet neko nebija ne stāstījuši, bērēs viņi tik tiešām vispār nebija bijuši - rezultāts - 15 gadus vecs puika + pirmo reiz redzēt līķi + pirmo reiz bērēs + ļoti tuvs cilvēks miris => pilnīgs šoks. un šeit ir paradoks - jaunākais bērns, kam tad bija kādi 13 to pieņēma/uztvēra daudz vieglāk. visi it kā domā, ka mazam bērnam ir grūtāk pieņemt un tādu lietu iemācīties, bet prakse pierāda, ka ir otrādi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
turklāt - bērni daudz ko uztver caur sajūtām -> atceros man tuvāko cilvēku- vectēvu, viņš nomira, kad man bija astoņi gadi, un es skaidri atceros kā es brīnijos par to, ka cilvēka/līķa veidols/ķermenis it kā tāds pats kā vectēvam, taču nav tās sajūtas, ka tas ir vectēvs. un šī sajūtiskā uztvere ļoti palīdzēja. protams, vēlāk nāca galvas racionālisms, kas stāstīja, ka tas ir vectēvs, ka viņa vairs nebūs, taču tas nebija šoks vai neciešamas sāpes vai vēl kas, tas bija vienkārši ļoti skumjš fakts.
iespējams, ka man bija vieglāk, jo uz bērēm jau pirms tam biju vairākām bijusi un palīdzējusi arī zārkus kārtot kā senāk, un līķis nebija nekāds jaunums. bet cik atceros, līķa redzēšana arī nebija nekāda trauma, vienkārši redzi čaulu, tur no cilvēka nekā nav, tikai ķermenis, klusējošs, bāls ķermenis koka kastē. īpaši, ja cilvēku ļoti labi pazini, tad šo atšķirību izjūti vēl vairāk.
jaunākais bērns? tad cerams vismaz no vecākajiem brāļiem/māsām uzzinās tāpat.
vieni radinieki bērniem par nāvi šķiet neko nebija ne stāstījuši, bērēs viņi tik tiešām vispār nebija bijuši - rezultāts - 15 gadus vecs puika + pirmo reiz redzēt līķi + pirmo reiz bērēs + ļoti tuvs cilvēks miris => pilnīgs šoks. un šeit ir paradoks - jaunākais bērns, kam tad bija kādi 13 to pieņēma/uztvēra daudz vieglāk. visi it kā domā, ka mazam bērnam ir grūtāk pieņemt un tādu lietu iemācīties, bet prakse pierāda, ka ir otrādi.