zifs

Šis sirdi un prātu stindzinošais gadījums norisinājās nakti no pirmdienas uz otrdienu, kad mans karsti mīļotais vīrs atradās kaut kur Polijas nebeidzamajos ceļu labirintos. Bija kluss un patīkams vakars. Bērni jau sapņoja 42. sapni un tikai mans kaķis, laikam jau pavasara noskaņas pārņemts ar visiem sev zināmajiem komunikatīvajiem paņēmieniem lika man manīt, ka ļoti vēlas doties vakara pastaigā. Kā ierasts ar plastisku kustību atvēru ārdurvis un kaķis jau iegrima vakara krēslā, var pat teikt tumsā, jo pulkstenis jau rādīja desmit. Dienas jundas nogurdināta nolēmu doties pie miera tā agrāk un lai nebūtu jāvaktē kaķa atgriešanās nolēmu, kā parasti atstāt tualetes vēdlodziņu vaļā. Šāda taktika patika gan man, gan kaķim, kurš bija relatīvi brīvs savos ceļojumos. Ap pusnakti arī man jau bija 25. sapnis, kad izdzirdu sava kaķa atgriešanos un par kuru liecināja skaļi blūkšķi, piezemējoties uz tualetes poda vāka. Atļāvos laisties vēl dziļākā miegā un jau baudīt 26. sapni, kad ar sesto prātu sajutu, ka mājās ir kāds svešais. Taču miegs darīja savu un neļāvās novērsties no galvenā - dziļa un veselīga miega. Tomēr zaglīgie un super klusie soļi darīja mani tramīgu. Nākošajā brīdī sajutu kā kaķis ielec manā gultā un lēnām, lēnām nāk man tuvāk. Skaidri varēja sajust mazo pēdiņu svaru uUz manas kājas. Un pēķšņi pār mani nāca apskaidrība - mans kaķis NEKAD nenāk gulēt man blakus!!!!!!!!!! Ar skaļu bļāvienu :"KIŠŠŠŠ!", uzrāvos sēdus. Tumsā, protams, daudz neko nevarēja redzēt, taču nodevīgu un izpluinītu asti pazūdam aiz istabas stūra es vēl saskatīju! Metos tai pakaļ, protams, uz lodziņa palodzes sēdēja Viņš - noplukušais, pretīgais mīzējs kaimiņu runcis. Ar riebumu un baudu vienlaicīgi cirtu logu ciet ar cerību trāpīt pa viņa izpluinīto asti. Diemžēl Viņš bija daudz manīgāks. devos atpakaļ uz savu silto un jauko gultiņu, taču visa vakara burvīgā un jaukā noskaņa bija zudusi. 28. sapnis bija izčākstējis un nebija nekādu cerību ka šovakar tas atnāks. Bija laiks 1. murgam! un tas sākās ar domu, ka varbūt mana māja ir pilna ar veciem runčiem kuri mīž manās botēs. Šī doma nebija nepamatota, jo tas preteklis, kura vārdu es nezinu un negribu zināt, bija iezīmējis teritoriju - koridorā un manā istabā. Gulēt vairs nebija iespējams. Tūlīt pat sekoja pārdomas par to, ka tas kretīns kaķa ādā ar savām velnsviņzinkur izvazāto kažoku bija mēģinājis iekārtoties man blakus. Šitas vecais blusu maiss!!! Nē nu sajūta ir pretīga. Atrasties savā gultā vairs nebija iespējams. Un tinot visu vēl tālāk. Ko man tagad darīt! Es taču vairs nevaru turēt logu vaļā. Un kā mana nabaga kaķenīte, lai tagad brīvi operē ar savu telpu un laiku bez ierobežojumiem? Vakar mājās nākot, es redzēju to nešķisteni uz kaimiņu lievenīša sēžam. Mēs apmainījāmies ar iznīcinošiem skatieniem. Un viņa acīs bija skaidri lasāms mesidžs : es vēl atgriezīšos!!!!