zifs

Man riebjas celties agri! Es neesmu nekāds tur agrais cīrulītis, kurš ar tiem pirmajiem saules stariem ir gatavs apdarīt visus darbus, lai vakarā, kad dzīve tikai sit augstu vilni, liktos gulēt. Man patīk mosties vēlu un lēnām. Un visus dienas darbus atlikt uz pēc iespējas vēlāku diennakts stundu. Tad kāpēc ar mani tiek izspēlēts šis nežēlīgais joks un viss mans gadu gadiem izstrādātais bioloģiskais pulkstenis ir izbombīts. Visi zobratiņi izlauzti un nomainīti uz jauniem, cīruliskiem. Kāpēc man ir jāpamostas ap pulkstens 5.30 ar sajūtu, ka miegs ir personiskais ienaidnieks? Es nežēlīgi cenšos sagrābstīt visas miega rezerves un likt tām darboties savās interesēs. Ar milzīgu gribas spēku turu acis ciet un izliekos, ka esmu komā. Bezcerīgi! Mani jaunais bioloģiskais izdzen no gultas un liek rosīties. Da es pat nezinu, ko cilvēki tik agri no rīta mēdz darīt! Nu tur rīta tualete, brokastis, tas skaidrs, bet kas pēc tam? Labi, ka vēl ir darbs uz kuru jāiet. Un kas būs, kad nevajadzēs iet uz darbu?
Viss jau būtu labi, ja manas smadzenes arī pieslēgtos cīrulismam. Taču tā diemžēl nav. Apjēga par to, kā izplānot dienu rodas vēlā pēcpusdienā.
Es gribu atpakaļ savu pūcismu. Es gribu celties 12 un un brokastot līdz diviem! Un tad ap vieniem naktī, kad viss ir kluss un mierīgs rosīties, rosīties un rosīties.