zifs

Pirms daudziem, daudziem gadiem biju skatījusies šo filmu kino Rīgā. Un tā bija viena no tām filmām, kura man bija palikusi atmiņā zem sadaļas "jāredz vēlreiz". Un beidzot, beidzot pēc vairāk kā 10 gadiem es to atradu (jo nosaukums bija saglabājies fragmentāri un aktieru vārdi, kā tas bieži mēdz būt, netika piefiksēti vispār). Tātad vakar man bija tā laime redzēt to atkal. Un vilties nenācās, par spīti, tam ka nebija lielais kino ekrāns. Smalks darbs! Līdz viss sīkākai detaļai. Nekā lieka. Viss precīzs un skaidrs. Stāsts ir par māsām, kuru pieķeršanās viena otrai dažādu iemeslu dēļ ir maksimāli sakāpināta. Tik lielā mērā, ka viņu emocionālā spriedze (te ir gan mātes mīlestības trūkuma sekas, greizsirdība, reliģija, pedantiska un tirāniska aprobežota saimniece un pastulba viņas meita) iziet ārpus kontroles un galu galā aizstāvot viena otru un savas tiesības būt, viņas nogalina savu saimnieci un viņas meitu. Vienā vārdā sakot - smalks psiholoģiski piesātināts darbs ar izcilām detaļām, kontrastiem, kuras pastiprina sižetu.

Vseh diktorov nada deržatj za kadrom! Štobi znaki jevreisokj razvetki njepodavaļi.
Eti diktori sdelaļi boļnimi svoih detei. Vseh nada uvoļitj so znakom v trudovoj knižke.
Portitj ļudjem zdarovje eto sostav prestupļeņie.

Šie ir reāli citāti no tā, ko mūsu "korespondents" manifestē.
Katru dienu nāk tāds vīriņš un sniedz mums krāšņu raportu par dienas notikumiem. Vispār viņa sirdslieta ir NATO un fizika, taču gadās arī ikdienas aktualitātes.