zifs

Man ar lietussargiem ir tā. Bez tiem principā var dzīvot un pat ļoti veiksmīgi. Taču atliek tādam uzrasties mājās, kad aktīvi tiek sekots laika prognozēm un, kad atskan maģiskais : "manīgs mākoņu daudzums, iespējamsi nokrišņi", tas tūlīt tiek izvilkts no attālā priekšnama stūra un, cerot uz to, ka neizmirkšana ir garantēta, tiek laimīgi paņemts līdzi. Gadījumā, ja tas ir tāds mazs, saliekams līdz miniatūriem izmēriem viss ir kārtībā līdz zināmam brīdim. Tas tiek iegrūzts somā, lai arī cik liela tā būtu un jūs iedomājaties par to tikai, kad jāatrod telefons vai sīknauda un tas nemitīgi jaucas un traucē sagrābstīt vajadzīgo lietu. Pavisam savādāk ir ar lieliem, nesaliekamiem lietussargiem. Tā kā principā, izejot no mājas nelīst, bet ir patīkams un saulains, jūs to pasitat padusē, iekariniet elkonī vai arī izmantojat kā sāvādāk, pēc ieskatiem, lai gan tas JAU sagādā neērtības. Nepatikšanas sākas sabiedriskajā transportā, kur tas sāk aktīvi maisīties pa kājām, lai arī kur to nenovietotu. Ir divi varianti. Pirmais: Galu galā to novietojiet tik veiksmīgi, ka, kāpjot arā, aizmirstiet un beigu beigās tomēr izmirkstiet,jo līt sāk, kad esat izgājis no darba. Otrais: Kad veiksmīgi esat nokļuvuši galā un lietussargs nav vēl salūzis, nemitīgi klupinot citus pasažierus, un jūs laimīgi dodaties savās darba darīšanās. Pa ceļam iegriežaties šur un tur un katru reizi (jo vēl joprojām nelīst) to aizmirstat un kad esat nogājis krietnu gabalu attopaties, ka kaut kas truūkst. Ak, jā lietussargs! Un teciņus skrienat atpakaļ. Piesarcis un sasvīdis, atvainojaties un savācat savu visnotaļ noderīgo mantu. Un tā katru reizi, līdz jūs galu galā pavisam apjūkat, un nesaprotat kur esat to esat atstājis. Tad sāk līt un galu galā jūs tik un tā izmirkstat.