zifs

Jau labu laiku es domāju - cik velnešķīgi garlaicīgi man ir. Es reāli apskaužu cilvēkus, kuri aizraujas ar kaut ko. Mani gan interesē šis un tas, bet tā, lai es būtu līdz ausīm iekšā kaut kamī - nē! Varu pat teikt, ka visas manas aizraušnās ir virspusīgas un patiesībā nesniedz nekādu dziļu gandarījumu. Man viss liekas muļķīgs un tukšs. Ne saturiskā, bet nozīmības ziņā. Globāli ne Ēģiptes piramīdām, ne atomu šķelšanai nav nekādas nozīmes. Saule no tā nepārstās spīdēt. Principā Saulei arī nav nekādas nozīmes. Mans vīrs nosauca mani par nihilisti, bet pēcāk pārlaboja - nē, izskatās, ka nihilisms arī ir popiņš. Vēl pāris nedēļas/mēnešus atpakaļ es pieķēros domai - dzīve ir karnevāls, katrs izvēlas lomu sev,manējā - es stāvu un vēroju, un tas mani izklaidē, taču pēdējā laikā arī tas mani vairs neizklaidē... Un pats smieklīgākais, ka visas šīs sajūtas, man netraucē besīties par sīkumiem... Karoče - depresija ir klāt!