zifs

Man patīk uz darbu iet nesteidzīgi un to es arī parasti daru. šodien tas bija tā vērts. Pirmkārt, lai nomāktu debīlo mašīnu kakafonisko murdoņu uzliku skanēt Beth Orton. Un tad ceļojums no Raņķa dambja uz Raiņa bulvāri varēja sākties. Uzejot uz tilta manā priekša no pretējā krasta raudzījās Nekas vārdā Migla. Ūdens Daugavā pavisam rāms, neviena vilnīša netraucēti uz pavisam iznīkšanas robežas vēl turējās pāris ledus gabali, veidojot dažādus rakstus. Divas baltas kaijas mēmi un stingi peldēja no ledus brīvajā ūdenī. Tuvojoties Vecrīgai Nekas lēnām atkāpās un parādijās zemākās mājas, Rīgas torņus vēl jo projām slēpjot skatam. Pie Brīvības pieminekļa un kanāla tiltiņa baložu ielenkts stāvēja akardinonists un baroja tos ar maizes drupačām. Drosmīgākie sēdēja uz viņa rokas un ēda tieši no plaukstas. Pamanījis, mani viņš izplūda milzonīgā un labsirdīgā smaidā un kaut ko man teica. Ko nevarēju saprast, jo ausīs vēl jo projām skanēja Beth Orton. Taču es viņam tik pat sirsnīgi atsmaidīju. Sirsnīgi;- nodomāju un tūlīt pat pamanīju, kādu jaunu sievieti, kura steidzīgā gaitā klidzināja savās jaunajās augstpapēdenes. Milzīga elektro zaļa birka vēl jo projām nebija noņemta no zoles un asi kontrastēja ar melnajiem zābaciņiem. Un nezinu kāpēc man tā patika tas, ka viņa nebija to noņēmusi, tas likās tik nevainīgi. Un tad jau es biju darbā. Noņēmu austiņas un biju starp saviem ārkārtīgi foršajiem kolēģiem...