es arī sākumā ierēcu par šo bildi, bet tikai kā par mazu smieklīgu epizodi, kas notverta, bez kaut kādiem vispārinājumiem. vienkārši lielā tautas dzejnieka bēres un ģevuški romaški. fotogrāfs noķēris kadru, mirkli, kurš jau nākamajā brīdī bija citāds. ne jau grende visu bēru laiku staigāja smiedamās, kaut kādā pārejā no vienas vietas uz otru pasmaidīja un tika nofiksēta, bet tagad tas tiek izvērsts par nezin kādu raksturojošo vispārinājumu. galvenais, ka paši ņirdz par to bildi, bet moralizē, cik briesmīgi, ka bērēs tā uzvedās, un vēl ar tādu ļaunu prieku, re, kā mēs noķērām īsto kadru. tā kā tādas kaimiņienes, kas caurām dienām sēž pagalmā uz soliņa un apmazgā kauliņus garāmgājējiem. re, re, tā tur bērēs smējās, ļaļaļa, tri rubļa, grende smējās ziedoņa bērēs. kurš bērēs nav smējies, kas visi baigi adekvātie? man šausmīgi nāca smiekli manas mīļās omes bērēs, tikai dēļ stulbas izvadītājas, kas lasīja tik nenormāli primītīvus, patētiskus un smieklīgus sēru tekstus, ka neviens normāls cilvēks nevarētu noturēties nesmējies. un lai tik kāds man padirš, ka es savu omi nemīlēju. un tas bija pie vaļēja zārka, tā smiešanās. bet te miris dzejnieks, kas nav ne tēvs, ne vīrs, ne brālis. ok, skumjš notikums latviešu kultūrā, bet tāpēc visai tautai nav jālec šim dzejniekam līdzi kapā ar munka kliedzienu sejā. kad mēs glabājām linardu, vienu džeku liepājā, kuru zvērīgi noslepkavoja kaut kādi armijas čurkas, mēs, viņa draugi, dziedājām viņa mīļākās dziesmas, un daudzas no tām bija arī jautras, atcerējāmies viņu un centāmies uzturēt gaišu, pozitīvu atmosfēru, jo kaut kāda sēdēšana ar drūmu seju salātu šķīvī likās vienkārši nepieklājīga pret sevi un pret mirušo turklāt blakus linarda mamma ļoti raudāja un bija tik sabrukusi, ka vajadzēja kaut kā arī viņu uzmundrināt. un vispār sēdēšana bērēs ar speciāli bēdās savilktu seju ir vēl briesmīgāks blefs par jebkuru citu, bet adekvātu reakciju. un par kaut kādām minikleitām. da cilvēks var atnākt uz bērēm kaut vai puķainā kleitā, kāda starpība, varbūt viņam gaume tāda, bet ja viņa pienesums mironim ir tieši tikpat liels, cik melnā tērptajiem, tad kāda starpība. jo ne jau kleitas ir vajadzīgas mironim, bet aizlūgums.

braucu ciemos pie endriksoniem uz langstiņiem.

pēc moriseja koncertfilmas sēžu pie sausās strūklakas vērmaņdārzā kā holdens kolfīlds centrālparkā pie dīķa un nevaru izkustēties.

kramiņš ir pārkāpis visas cilvēciskās ētikas normas

ar aktrisi sarmīti rubuli rakstniecības mmuzejā lasījām marijas stalbovas un viktora eglīša saraksti. araktriisi! man patīk aktrises! es, protams neesmu viktors eglītis, lalala, bet bija normāli. un mn biija prieks par aktrisi. aktrise bija smukā kleitā, bet es savās džinsās, nez ko labi nav tā, it kā.

vai kāds kaut kur rīgā tusē?

rihardiņa fani

https://twitter.com/RihardiaFani

lielo uztraukumu pirmspusdiena. stīvenam pirms dienām trim astes vidū no lejas parādījās tāda kā brūcīte, kurai apkārt plikumiņš bez spalvām. šorīt pameklēju internetā un atradu šausmas par kailo ēdi. divreiz nebija jāsaka, somā iekšā un pie vetārsta. tur mani nomierināja. esot koduma brūcīte. kāds no daudzajiem aitas-cūkas-vistas-jēri, kas nu te pa krūmiem čum un mudž, riekstu karstumā ieķēris. uzsmērēja hidrokortizonu, iztīrīja ausis un palaida mājās. teicu, ja jau rieksti prasa tādus upurus, lai tad kastrē ārā, bet, tā kā bija no rīta ēdis, operācija izpalika. tagad esam atkal mājās. hidrokortizons nolaizīts, nervi nomierinās, nu tik atliek desmit dienas tīrīt ausis.

nu kur tas jānis.