sen nebiju tā piedzēries. vēl tagad galīgi pillā. skukai bija stāsts par veci, kas aizgāja no mājām dzīvot zem tilta, sieva nāca pie viņa ar pusdienām, aicināja atpakaļ, bet viņš palika zem tilta ar kaut kādu bomzeni.

grāmatnīcā paskatījos arī uz gaišzilo ullisu, paskatījos cenu, bet tas nu tā, noliku atpakaļ, nepārvarēju sevi. likās, ka tur ir nevis džoiss, bet dzīvs sodums, un sodumu es negribu.

cik labi, ja tagad būtu vasara. zaļas lapiņas, silts un putniņi dziedātu.

noslēpumainie cilvēki, kas izraisa cieņu. tu viņam pajautā kaut ko, jebko, bet sūdarallā, noslēpums attiecas uz kaut ko citu.

fb friendlistē geju žurnāli un berlīnes fetišistu veikals pamīšus ar rakstniekiem.

beidzot ir diena, kad nekur nav jābrauc, celiņi ap māju iztīrīti, ēdamais ir gan pašam, gan stīvenam un uz veikalu nav jāiet. var mierīgi uzlikt filmu. skatīšos 1964 gada the leather boys - to pašu, kura iet fonā moriseja klipā every day is like sunday. esot kā geju filma, kā kas.

da lai kā tur ar tām zvaigznēm, bet man sarkans krekls atgādina arī dostojevska vēstules no mirušo nama, kur tas cietuma gailēns arī staigāja sarkanā kreklā, un tas ir daudz vairāk par jebkādiem dizaineriem. gribu sarkanu kreklu.

sarkanā krekla nebija, sarkanie krekli esot reti sastopami. nopirku vienu zaļganu viscaur ar mazām oranžīgām puķītēm un interesantu, platu krāgu, kura stūrus piepogā kreklam no apakšas tā, ka no augšas nevar redzēt. nepaskopojos un grāmatnīcā nopirku arī dēblina berlīni aleksanderlaukumu. beidzot man tā grāmata ir, lai slava tam. kad es vispār pēdējoreiz pirku grāmatas, neatceros. ā, atceros! berlīnē! :) nopirku tur selindžera krauju oriģinālvalodā un vorhola philosophy.