līdz četriem naktī skatījos melanholiju. šausmīgi, ka tik daudziem šī filma patīk, jo arī man šī filma patika. kaut kā dīvaini - pret trīru, kas man kādreiz patika bez ierobežojumiem, pēc antikrista radās tāds kā aizspriedums, kirstena dansta kirstena dranksta arī it kā simpātiju sarakstā, bet vienalga filmu skatījos aizsardzības pozā, pie katras izdevības gatavs kritizēt nevis aizstāvēt. vai varbūt biju pārāk saņēmies kā pie katra liela pasākuma, kas prasīs spēku, vai varbūt tā ginsbūra ar savu kultūras pilno feisu izsita mani no labvēlības. bet filmā viss kārtībā, es jūtos tieši tāpat - it kā gaidītu lielo katastrofu kaut kad tuvākajā laikā un man varētu būt arī depresija. jo izpausmes ir līdzīgas kā filmā. kas man nepatika, bija atkal tie uz tāfeles sarakstītie tituli. kas tas ir tam trīram, ir taču tik daudz visādu fontu un ar fontiem pašiem par sevi arī var forši izteikties. un nosaukums melanholija arī ir dīvains tādā nozīmē, ka filma par klīnisko depresiju. bet nevar jau nosaukt filmu klīniskā depresija, nosauc smukāk - par melanholiju vai par stikla kupolu.

šis ir tas trīrs, kuru skatīšos vēl, visdrīzāk tusiņu finālos, jo šī ir no tām filmām, kuras jāskatās, kad visi jau aizgājuši gulēt un apziņa beidzot var paplašināties līdz galam.

kirstena dansta forša ar savu laucinieces kaklu.