lai kā man nepatika bērnudārzā, bija arī reizes, kad mani tur atstāja arī pa nakti. kad mamma ar tēti gāja uz kādām kāzām vai balli. nu naktis tur tajā bērnudārzā bija īpatnējas. pirmajā daļā slampes visvecākā sieviete, naktsauklīte alma, mums nolasīja pasaku, kaut ko no andersena, tādu mierīgāku, un, kad puse bērnu jau bija aizmigusi, izslēdza gaismu un pati arī aizgāja pie miera vai mazgāt koridorus. tad sākās otrā daļa, kuru nepacietīgi bija gaidījusi otra neaizmigusī puse, kad tā pasaka vienreiz beigsies, jo tikko viņa bija prom, jānis mozgirs un raivo mežkazs novilka biksītes un sāka lēkāt pa savām gultām augšā lejā, bet grupiņā sākās pilnīga anarhija, pamodās arī aizmigusī puse, visi klaigāja, neviens tumsā neko neredzēja, tikai bija skaidrs, ka krāniņi ir pliki.

normāli tā, viss kolhozs guļ tumsā, padomju pilsoņi aizmiguši pirms jaunas darbadienas un seksa nav, bet ciema centrā, aizslēgtā bērnudārzā ārdās pliki bērni.