protams, no rīta piecēlos, mājā auksts. gāju atkal mežā, jo vakar uz centru ejot ievēroju, ka tur vēl viens aizlūzis sauss koks. perpendikulāri meža malai, tā kā stāvot ar seju pret mežu nevar pamanīt, bet ejot gar sānu, var.

tā zāģēšana notiek tā. no sākuma ir jādabon lejā tas koks, jo lielākā daļa ir tikai aizlauzti līdz pusei dažādos leņķos. tad nu ar zāģi jānozāģē tajā lūzuma vietā līdz galam, lai koka resnais gals ir zemē. tad nākamais jādabū tas koks viss gar zemi, jo tā zaru vainags ieķēries blakus esošajos zaru vainagos. tas nemaz nav viegli - jāgroza, jākustina un jāvelk un jāstiepj visvisādi resno galu padusē saņēmušam. kad arī tievais gals ir lejā, tad var sākt zāģēt. lai to izdarītu, atkal vajag kādu paaugstinājumu, pret kuru koka galu uzstutēt, jo zāģēšanai vajag, lai zem baļķa ir vieta, kur zāģim staigāt. šim nolūkam iestiepu mežā gāzbetonu bloku, mums tie aiz šķūņa vesela kaudzīte. viegli uz svaru, tāpēc arī var viegli iestiept. un tad beidzot var sākt zāģēt. zāģēju es atspiežot ar kāju no augšas, lai nestaigā šurpu turpu, un zāģēju. mums tāds mums lielais zāģis, garais, ar rokturiem abos galos, kuri ērtībai nobintēti ar to ķepīgo, pelēko audumveida izoleni. vot tāds zāģis. zāģēju tātad. bet tur arī - nedrīkst spiest, jālaiž viegli, tik jākustina šurpu turpu, jo spiežot tikai spēku patēriņš un lēnāk arī iet uz priekšu. jāvelk tālu atpakaļ un jālaiž tālu uz priekšu. aizzāģējot baļķi līdz divām trešdaļām, zāģis iestrēgst, jo balķis tajā vietā ieliecas uz leju un saspiež zāģi tajā spraugā tā, ka vairs nekust. tad tas jāvelk no spraugas ārā un jāgriež koks otrādi un jāzāģē tā pati vieta no otras puses, kamēr iezāģētās spraugas satiekas un pagale no stumbra beidzot nolūst. bet tur atkal tas, ka tos kokus nevar nemaz tik viegli pagriezt. to vainagi tagad iepinušies nevis augšējos zaros, bet meža krūmos, un griežot to koku jāgriež viss mežs līdzi, tāpēc pirms sākt to zāģēšanu pagalēs, no sākuma koks jāpārzāgē uz pusēm, tas ir, no lielā stumbra jānozāģē nost zaru vainaga daļa. tad vēlāk jau var izgrozīt. nu tā. tad sagarina pagalēs. cits koks sausāks, cits slapjāks, dažādi iet priekšu, lēnāk un ātrāk. tie, kurus atrodu jau pašus pie zemes nokritušus, aplipuši ar sniegu un ledu, kas pēc ienešanas iekšā, sāk kust un zem malkas grēdas uz grīdas veidojas peļķīte.

kad sazāģēts, jānes no meža laukā, mājiņā iekšā. tā ar nostiepšanās, parasti ar trīstāvīgiem fakiem fonā, jo smaga maita.

kad sanests viss no meža, jādodas uz šķūni un pret celi jāsalauž normālā garumā, lai iet kamīnā iekšā, kaudzīte ar skaliem. mums tur strēķis ar vecām, izžuvušām līstēm šim nolūkam. iekurina no sākuma tās līstes, lai ir uguns un oglītes, lai var mitro meža malku arī kaut kā pielaist. zem skaliem papīrs, veco new york review kaudzes. burzu tik pa vienai tās lapas un skatos bildes. kas tik tur nav, par ko tik tur nav, ja vēl labi mācētu lasīt angliski. riktīgi bieza avīze, liela formāta, maziem burtiņiem. tādu ilgi lasot skolā nav jāiet, visa kultūras vēsture.

tā man te iet, kamēr armīns katru darbadienu rīgā strādā. tāpat jau to malkošanos tikai pa gaismu var, un man arī patīk, vienkārši procesa laikā var izfakoties no sirds, un arī tāds kā piedzīvojums survaivera stilā.

pusziemu šitā nozāģējies, varbūt uzkačāšos kaut cik, musīši jau pa druskai uzsāp.