mani pirmoreiz (nekvalitatīvi) kristīja rubenis liepājā. pēc kristībām pienāca klāt tajā laikā superticīgais aktieris mārtiņš vilsons no mirāžas un sazvērnieciski jautāja - nu kā ir? jūti? - a es ne sūda nejutu, kā pīlei ūdens. negribēju svētlaimīgo vilsonu apbēdināt kristīgajās jūtās, tāpēc saku stomīdamioes, nujā, jūtu... tā arī līdz šai baltai dienai nesaprotu, kas man tāds bija jājūt. pēc tam mani pareizticīgajos pārkristīja, tas ir nevis pārkristīja, bet veica tādu kā papildrituālu, jo pēc baznīcas likumiem divreiz kristīt nedrīkst un luterāņu kristība pareizticīgajos tiek atzīta daļēji, vienīgais vispār rituāls, kuru no luterāņiem pareizticīgie atzīst (daļēji).tad nu man tur nogrieza matu šķipsnu, lika uzspļaut sātanam, reāli nospļauties uz grīdas sev aiz muguras, un atteikties no viņa (sātana), izveda cauri altārim un vēl šo to, neiedziļināšos. tēvs sergijs pārdaugavas trīsvienības baznīcā netālu no preses nama. iedeva kristīto vārdu georgijs, pats pirms tam izvēlējos sev tādu, jo stiprs svētais, tas kurš pūķi uzvarēja, un es arī padomāju, ka tomēr džordžs maikls, bojs džordžs, tie jau arī tādi forši. no turienes arī žora, on že goga, on že goša, žorik abžorik, kā mani seminārā sauca. nokristīja un es domāju, forši, georgijs, tāds vārds, bet mana pašuzprasījusies krustmāte, geju draudzene olga dorenska, liepājas kulturoloģe futuroloģe, man saka, nu značit žoroj buģeš (tātad žora būsi), man žoklis tā vien atkārās - žora... galīgi neskan ne pēc maikla, ne pēc boja. bet nu redz kā sanāca - tagad esmu zhora un jūtos tīri labi.

žoržs siksna!