negaidīti laba izrāde. cilvēcisks žests un pretimnākšana no mažora minoram, tieši tas līmenis, kurā mēs viens ar otru varam sarunāties - bez nevienos vārtos tizlas gorīšanās, spīguļiem, spiegšanas un lelles baibas bizēm (tie dibeni, kas tika pagorīti, tie tie tika pagorīti normālā astoņdesmito gadu estētikā, kad tā gorījās visos klipos visi). hetero džeki godīgi nospēlē homo materiālu. cieņa varbūt ir pārāk skaļš un pompozs vārds, bet kaut kas uz to pusi. īstās iekšējās homo vibrācijas trūka, jo kur gan viņš būs, ja tā nav, bet to atsvēra cilvēciskās attieksmes patiesums (un tas ir vēl svarīgāk vai arī tas jau ir tas pats), tas pats, kas kopīgs visiem mums, lai kas mēs katrs būtu. esmu starā to aktieru vietā, kuriem izdevība spēlēt tik labu materiālu, tik labus tekstus. pārsteigums par spanovski, kurš bija organisks bez kādām manis iepriekšiedomātām fobijām un vienīgais, kura rupjie vārdi bija tikpat vienādā statusā kā nerupjie, bez iekšējās saraušanās un neapzinātas centības.

domāju, eihe nēmās ar tiem eksperimentālajiem teātriem, nu būs kaut kāda ar labās auss kasīšana ar kreiso roku, bet nekā - normāla, mierīga, klasiska izrāde bez vipendroniem, uz iekšējo saturu, kas forši. beigas labas, vienmērīgas kā visa izrāde, nekādu asaru spiešanu un patosu. pār-stei-gums.

heh, japatenko arī, bet viens džeks, viens aktieris, neteikšu kurš, likās ka ir bi, jo viņa organikā bija tāds reāli jautrs situāciju enjoy, kaut kur niansēs, bet varbūt arī, ka ne bi, bet vienkārši normāla dzimumdzīve, līdz ar to tas dzīvīgums.

ai nu bet vispār man visi patika. rešetins. bļaģarārā, forši. cieta un stresoja reāli pa īstam. es nezinu, man tas liekas reāli varonīgi. jaunā aktrise ieva segliņa, visu laiku aizmirstu viņas varones dīvaino vārdu, amfetamīniķes lomā, likās ļoti adekvāti, pareizie uzsvari un bez pārspīlējumiem. briķe, protams, savā briķiskumā ar savām briķes aknām. tiešām labi. pat nebija sajūta, ka skatos dailes teātra (jo par dailes teātri man nejaušu sakritību rezultātā nav nekāds labais iespaids), bet kādu labu liepājas teātra izrādi.

ļoti vajadzīga izrāde, pat ne sižetiski, bet dēļ kopējās attieksmes.

finālā visi aplaudē un santa man saka, varbūt jāceļas kājās. es saku varbūt, jo pats to tieši domāju, bet negribas izlekt. tad pēc mirkļa nenoturos un saku, jā, mēs piecēlāmies un aplaudējām kājās stāvot, un tad citi arī. bet bija pelnīti.

p.s.
dažas intimitātes ainas bija pizģec labā nozīmē. otrajā cēlienā sēdēju jau 4.rindā un vietā, kur auziņš ar spanovski ir satvērienā, es domāju - tā. nu ir situācija, viņi vairs nekur nevar sprukt. kas tagad būs? skūpsts? jo enerģijas starp viņiem staigāja gandrīz redzamā veidā. un tad viņi to atrisināja ar to ģeniālo kritienu uz grīdas. nu bet vajag jau arī mācēt tā nogāzties, tādā leņķī un emocijā.

tāpat auziņa un rešetina skūpsts. nu labi viņš bija tāds, ka mutes neredzēja profilā, ok, bet atkal - enerdžaizers un tas kā viņi bija nostājušies ar gurniem mazliet uz priekšu kopā saspiestiem. nu smuki, smukas bildes, labs pildījums, galvenais dabisks un nesamocīts. un tā jau ir, ka gribas saspiest tos krāniņus kopā arī caur biksēm. eroķika ekzoķika. kur viņi šito ir samācījušies un noskatījušies, nezinu, bet bija kā dzīvē.