mana mīļākā vieta gepardā bija mazais ģimenes konfliktiņš pirms gulētiešanas, kur lankāsters naktskreklā rosās zem deķa un viņa kārnā sieva, jau zem segas otrā gultas pusē, sāk viņu zāģēt spalgā balsī. zāģē un zāģē, un gribēto atbildi nesagaidot, kļūst arvien histēriskāka. tad lankāsters neiztur un noliek veceni tā pie vietas, ka šī paliek mēma kā zivs, un tomēr, par spīti tam, ka lankāsters ir pieprasījis klusumu, sāk viņam pie auss grabināt savu milzīgo melno rožukroni, bet lankāsters nikns kā lapsene gultu drebinādams ierosās ar seju prom, savelkas ķeksī un mēģina aizmigt. tik laba epizode, un tās sejas, tās sejas! man tā lankāstera vecā sieva ar savu neapmierināto, vīlušos putna viepli vispār bija favorītākais tēls visā filmā.