ko es varu uzrakstīt par L-shaped room. delikāta 1962 gada filma par outsaideru bandu kādā londonas īres namā, kur apmetas jauna francūziete stāvoklī, bet tur jau dzīvo veca, vientuļa lezbiete, neizdevies rakstnieks, nēģeris gejs, un kas viss ar viņiem tur notiek. nekas tāds jau nenotiek, rakstnieks un francūziete pārdzīvo romānu, bet visi pārējie jūt līdzi. melnbalta bilde (gaismojums, laukumi, melnā un baltā attiecības, nebeidzu brīnīties, cik šeit tas atkal ir izcili), brāmsa mūzika, skumjums un ironija vienlaikus. nav brīnums, ka viena no mīļākajām moriseja filmām. nekas vārdā par gejiem un lezbietēm nav nosaukts, bet vai tad cilvēkam ar atvērtām acīm to vajag. jo patiesībā filma jau nav par to, bet par to, cik mēs visi esam katrs pats par sevi vieni arī tad, kad esam kopā, un cik tas ir normāli. rakstnieks man atgādināja kādu džeku, kurš man liepājā patika, ļoti handsome aktieris, tieši priekš manis un arī atšķirībā no tiem, kas tagad tiek saukti par tādiem, bet tādi nav. filma no nepelnīti aizmirstā zelta fonda.

paskatījos wikipēdijā, visi aktieri, izņemot galvenās lomas tēlotāju un dažus epizodēs, miruši. skaties filmu un domā, lūk mirušie spēlē un viena dzīvā pa vidu, un visi draudzīgi.