man ar to zēnu raudāšanu ir tā, ka mani vecāki nekad man nav teikuši, ka zēni neraud, jo es viņu klātbūtnē nekad neesmu raudājis, un ne jau tāpēc, ka zēni neraud, bet tāpēc, ka raudāju tieši tad, kad viņi nebija mājās. kad viņi ilgi nebrauca mājās no omes. diktore televizorā jau bija pateikusi, ar labu nakti biedri, un sākusies briesmīgā sīcošā virsskaņa, bet es tik sēdēju satumsušajā virtuvē uz palodzes, skatījos uz ceļu un raudāju, jo iztēlojos, ka viņi ir gājuši bojā kādā avārijā. neskaitāmas reizes tā sēdēju, it kā vienu un to pašu filmu skatītos vēl un vēl. bet kad ieraudzīju, ka ceļa galā parādās mūsu mašīna, tad vairs neraudāju, bet priecājos. tā arī maniem vecākiem neradās iespēja man pateikt, ka zēni neraud. es vispār nezinu, kā tas ir raudāt kāda klātbūtnē un atkal jau ne jau tāpēc, ka zēni neraud, bet tāpēc, ka cita klātbūtnē man asaras vienkārši nenāk. taču ja tomēr gadītos, ka es ieraudos arī citu klātbūtnē, tad protams nekādu atļauju to darīt man ne no viena nevajadzētu, un no kaut kādām dāņu čāčām vēl jo vairāk. raudātu un viss. jo tās ir manas acis un tās ir manas asaras un tā ir mana sirds, kāda kuram gar to daļa, ko gribu, to daru.