dullais dauka man liekas labs materiāls, retais latviešu literatūras darbs. atkal manas iekšiņas un āriņas sakarā. jo apvārsnis tā ir līnija un kas var būt skaistāks par vienkāršu līniju. tikai atkarīgs, kur tā līnija projicējas - iekšā vai ārā. kad cilvēks novelk sev līniju iekšā, tā ir dzīva, priecīga un veido iekšējās attiecības, bet kad ārā - kā dauka - tad tā ir nesasniedzamība, nāves aicinošā balss un viltus atklāsme dalīta ar izmisumu. tādā nozīmē es redzu iespēju stāstu par dullo dauku izstāstīt kā konceptuālu stāstu par rietumu kultūras pašiznīcinošo dabu.

puisēns saslimis ar nāvi, bet māmiņa saka ēd un dzīvo. māmiņa ir gudrāka.