
dievu bojāeja laikam ir vizuāli visiespaidīgākā filma kādu esmu redzējis. par saturu nepīkstēšu, bet forma gan, man aizdomas, nebija tik daudz autentiska hitlera vācijai, cik paša viskonti perversajam estētismam. tāda tīksmināšanās, ka šausmināšanās atkāpjas otrā plānā. brīžiem tik ļoti, ka atcerējos izpucētos gagas un madonnas sado mazo videoklipus. nedrīkst tādas lietas salīdzināt, zinu zinu. šī bija pirmā filma, kurā redzēju kino zvaigzni helmutu bergeru.
tik frustrēts tas estētisms, ka liekas, tie skaistie ķermeņi auksti nosvīduši trīc no sava skaistuma. it kā vajadzētu būt seksīgi, bet seksīgam siltumam nepaliek vietas. narcistiskais nacisms.