kāpēc mani vienu neviens velorikša par brīvu nekad nevadā pa vecrīgu, bet tikai tad, kad esmu ar kādu no savām trakajām draudzenēm. es it kā zaudēju loģisko domāšanu, viss pārvēršas piedzīvojumā un šīs piedzīvojuma sajūtas ietvaros sāk parādīties arī velorikšas, kas liekas uz to brīdi pilnīgi normāli, kaut gan ikdienā es par tādiem rikšām varu tikai pasapņot.