man patika kā dimitere sarunā pirms filmas par muhinu pateica par izkrišanu no konteksta. tā arī viss jādara, jāatstāj tikai tas, kas ir dzīvotspējīgs arī ārpus konteksta. bet ārpus konteksta kas paliek? ne jau nu māksla, kas "nevar būt nesociāls jēdziens". un tāpēc ir forši rakstīt rakstāmgaldam un izdot tikai tad, kad konteksts jau nomainījies. tad ir tā, ja izdzīvo, tad ir, bet ja neizdzīvo, tad nemaz nebija vērts. nevis peldēt konteksta glaimojošajos aplausos, kas beidzas uzreiz ar konteksta maiņu. tas nenozīmē, ka jābūt obligāti asociālam, vienkārši tas sociālisms nav kvalitātes rādītājs. nu kā - pliks cilvēks ir mākslas objekts, tāpēc jau darbnīcās glezno plikos, bet sociālais elements ir drēbes. un kas ir drēbes? ja kāds vērtē cilvēku pēc viņa drēbēm, tam jau ir sava tiesa.

turklāt vienā kontekstā radīts darbs, kurš ir pārdzīvojis konteksta maiņu, citā kontekstā izskatās savādāk. labāk. tas it kā izkarojis karu, kurš nenogalina, bet padara stiprāku. piemēram citu desmitgažu filmas. jo tālāku desmitgažu, jo stiprākas. es ticu, ka tās šodien izskatās labāk, nekā toreiz aplipušas ar to sava laikmeta kontekstu, jo līdz šodienai tajās izdzīvojis tikai galvenais. ar galveno es domāju to, kas attiecas uz mani kā pliku cilvēku ārpus visām šodienas un todienas modēm.