kā man patīk, kad filmās safilmē cilvēkus, kas iet paceļu. arī fassbinderam ir aina ar cilvēkiem uz ceļa filmā liebe ist kalter als der tod. pasolīni pirmajā filmā accattone ir tāda aina uz vienas no romas via, kur pa baltu akmens plākšņu ceļu iet suteners un mauka. ceļa malā pretī nāk balti laternu stabi, bet gājēji neskatās viens uz otru, bet taisni sev priekšā. nevis kamerā, bet kaut kur tai pāri, kamēr kamera paliek konstantā attālumā no gājējiem un atkāpjas. man liekas, ka arī fellīni bija tāda aina vienā no filmām. bunjuela aina buržuāzijas diskrētajā šarmā vispār klasiska. galvenais, lai ceļa segums ir gaišs, diena saulaina un sausa un soļi pret ceļu klaudz. ir vesels kino novirziens road movie, kur pa ceļiem brauc ar mašīnu, bet man neinteresē, kad brauc. man patīk tieši, kad iet. iedomājos, ka svētceļnieki arī iet uz aglonu pa ceļiem un man personīgi vienalga par to, uz kurieni viņi iet un kur nonāks, pats foršākais, ka viņi ir uz tā ceļa un tas ejot it kā apliecas apkārt, bet tālumā saiet vienā punktā.

tikpat labi viņi varētu aiziet līdz savam mērķim, kur viņus uzreiz no augšas paņemtu varena roka un kā lellītes pārceltu atpakaļ tā paša ceļa sākumā un viņi atkal sāktu iet to pašu ceļu uz to pašu mērķi no jauna.