tas notika tajā ārprātīgajā naktī, kad latvija hokejā uzvarēja krieviju un visa rīga sajuka prātā. pirmo un ja tā padomā arī pēdējo reizi, kad es tik ātri iepazīstos. un tas viss tajā vispārējā eiforijas sajūtā. tādā, ka gejiem arī visu laiku gribas teikt, ka viņi ir geji. maču noskatījos mājās, mežaparkā, bet atkārtojumu braucu skatīties uz vecrīgu. īru krogā dzerdams ar vienu un otru sapazinos ar to džeku, kurš galīgi nebija pēc geja, bet glīts un tāds interesanti aktīvs. tipa džeks ar hromosomu. tad mēs viens otram vispārējā eiforijas sajūtā pateicām, ka esam geji. dzerstījāmies tur pa to īru krogu. tur tajā laikā strādāja bārmenis raitis ar lielajām skaistajām rokām. uz rīta pusi džeks piedāvāja braukt turpināt dzerstīties pa pārdaugavu, kaut kur uz ķīpsalas keramiku, jo tur dzīvojot kaut kāds viņam pazīstams vecis un ar to varēšot iedzert. nekāds vecis tur nebija, vecis bija vēlāk, mēs izkāpām diezgan tuksnesīgā vietā pie benzīntanka, kur tālumā bija redzamas sarkanas ķieģeļu dzīvojamās mājas. pie veča mēs aizgājām ap deviņiem, un vecis izrādījās kaut kāds resnvēderains keramikas strādnieks, kurš ļoti mīl iedzert, tikai nekā dzerama viņam tobrīd mājās nebija, staigāja šurpu turpu apakškreklā resno vēderu braucīdams. bet līdz tiem deviņiem mēs vispārējā eiforijas sajūtā novārtījāmies pie tās nestes zālītē, kaut ko dzērām nopirktu zem letes nestes veikaliņā, un skūpstījāmies lielāko daļu no laika. tas bija periods manā dzīvē, kad man ļoti patika skūpstīties. un tajā eiforijā likās, ka līdz ar latvijas uzvaru būtu uzvarēti arī visi aizspriedumi. vienkārši gulējām tur un divas stundas no vietas skūpstījāmies. pienāca rīts, vecis izrādījās bez nekā, un mēs devāmies dzert uz vietējo gaģušņiku alu par 15 santīmiem. man joprojām tas džeks ļoti patika un mēs izturējāmies diezgan brīvi. bārā parādījās visādi tipi, bet tā kā man cietumnieki ir bijuši pazīstami draugi, tad kaut kādā ziņā es par to neuztraucos. viņi nāca iekšā ārā tajā bārā dažādās kombinācijās, kaut ko mazliet uzbrauca, kaut ko nē, bet mēs tik dzērām. un tad bija tā, ka atvērās nevis vienas, bet abas divdaļīgās bāra durvis un tajā stāvēja tipi beidzot pareizajā kombinācijā. mēs uzreiz sapratām, kas un kā. gāzās glāzes un krēsli pret grīdu rūca galda kājas, kad mēs neprātā metāmies taisnākajā ceļā uz durvīm, no kurām tikko bija izgājuši tipi no kuriem bēgām. brīnumainā veidā pašāvušies viņiem garām mēs uz ielas nerunājot metāmies katrs uz savu pusi, jo aizbēgt vieglāk sadaloties. vieni metās pakaļ viņam, otri metās pakaļ man. bet tur bija dzīvojamās mājas gar ielu, starp tām veikali, bāri, bet aiz tiem kaut kādi iekšējie pagalmi. es drāzos pilnīgā neziņā, tikai kaut kur bez ģeogrāfijas un mērķa. mērķis bija aizbēgt. bet bija skaidrs, ka tā ir vietējā bandītu grupa, kas teritoriju pārzin un aizbēgt var tikai ļoti ļoti ātri skrienot un neieskrienot strupceļā. taču tieši tā arī notika, es ieskrēju kādā slēgtā pagalmā un viens bandīts mani noķēra. sagrāba mani aiz pleca, aiz drēbēm un izvilka no pagalma ārā uz ielas. es kā paralizēts un bez valodas. vilka mani pa saulaino ielu, bija pusdienas laiks, kad iela bija pilna ar cilvēkiem. tie stāvēja autobusa pieturā, nāca pretī pa ielu ar iepirkumu maisiņiem, kaut kādas krievu ķoķas ar augstajām frizūrām, braukāja mašīnas. visam tam pa vidu sasvīdis noskrējies bandīts vilka savīdušu noskrējušos mani. pa ceļam ieraudzīju, ka arī mans jaunais draugs, tas otrs džeks arī ir noķerts un vesels bars bandītu viņu velk pa pretējo ielas pusi pretējā virzienā. es nevarēju pabļaut, bet man likās, ka nav arī jēgas bļaut, jo visa pasaule apkārt pēkšņi kļuvusi kā kaut kāda bilžu grāmata, un kāda jēga saukt pēc palīdzības bilžu grāmatai. ka tā pasaule un šī pasaule, kurā esmu es ar bandītu, nepārklājas, katra dzīvo pēc saviem likumiem un vienas likumi uz otras likumiem neattiecas. vilka viņš mani vilka. kur viņš mani vilka, kāpēc, nezinu, bet nekas labs tas nevarēja būt, jo sajūta bija baisa. domāju, ka viņš mani velk sist un man tas tobrīd bija tas pats, kas nosist. vilka vilka un aizvilka uz kaut kādu pilnīgi tukšu garāžu kooperatīvu, kur viena otrai pretī bija norūsējušu sarkanu garāžu rindas, bet vidū smilšu laukums. neviena cilvēka, pilnīga pamestība. ideāla vieta eksekūcijai. tips mani palaida vaļā, atgrūda no sevis nostājās aci pret aci un sāka pratināt - vai tu zini kāpēc tu te esi? vai tu atceries ko tu darīji pie benzīntanka? kas tu esi? vai tu domā, ka tā var darīt? - būtībā kaut ko tādu, tikai atjauktu ar briesmīgu cietumnieku slengu. es sapratu, ka visi šajā rajonā ir saistīti, bezīntanka večuks ir valdošajam grupējumam izstāstījis par tām divām stundām, kuras gulējām tajā zālītē, un tagad grupējums mūs ir izķēris. domāju, ka tādi jautājumi ir tikai ievads un tālāk sekos nežēlīga asiņaina izrēķināšanās. centos glābties kā mācēdams. teicu, ka viņš ir krievs un pareizticīgais, ka es arī esmu pareizticīgais un mēs kā brāļi, lai apžēlojas, rādīju savu krustu, bet viņš tikai neatlaidīgi pārjautāja par to, ko darījām tajā zālītē. skatījos viņam acīs ar viscilvēcīgāko iespējamo skatienu, it kā mēģinot uztaustīt kaut kādu stīgu, kuru aizķerot, bandīts attaptos. nezinu, ko es tur sataustīju, bet viņš man paprasīja maku. es maku izvilku, bet tajā nekā daudz nebija, kaut kādi četri lati. no vienas puses es uztraucos, ka tas bandītu saniknos, no otras puses priecājos, ka neko man nevar nozagt, jo man nekā nav. teicu viņam, lai ņem visu, kas ir, ka man nav žēl, lai tikai laiž vaļā. bandīts kaut kā tik ilgi runādams mazliet atlaidās no savas uzvilktības. labi, ka viņš bija viens ar mani un blakus nebija citu, kuru priekšā izrādīties. iztīrīja man to maku tukšu un teica, lai noņemu brilles. es paklausīgi noņēmu. turpināju uz viņu skatīties ar savu supercilvēcisko skatienu. līdz pēdējam cerēju, ka tas kopā ar manu draudzīgo paklausību viņu apturēs. un tad viņš man gāza. varbūt pat pieklājības pēc, jo kaut kādu izeju no situācijas taču vajadzēja. tas arī ir visstiprākais sitiens, kādu esmu savā dzīvē saņēmis. riktīgs cietumnieka kulaks man pa galvu. tāda dzelzbetona sajūta. gan tajā rokā, gan manā galvas iekšpusē. viens sitiens. tad viņš man pateica, lai es šajā rajonā vairs nerādos, es apsolījos un nodievojos, ka nerādīšos tur vairs nekad mūžā, un tad viņš man pateica, lai es skrienu. es reāli skrēju kā skrien filmās, kur ātrums uzlikts desmit reizes ātrāks. kaut kādā veidā atradu īsāko ceļu no tā garāžu kooperatīva līdz ķīpsalas tiltam un man liekas ātrāk par visiem tramvajiem un autobusiem pārskrēju tam pāri, visu laiku kāpinot tempu, jo iekšējā balss teica, ka bandīti pārdomājuši un grib mani noķert vēlreiz. ieskrēju airišpabā un pie letes aizelsies prasīju, vai bārmenis raitis strādā. tā jau mēs ar viņu pat pāris vārdus nebijām runājuši, bet tajā ekstrēmajā situācijā man gribējās viņam visu izstāstīt un palūgt vai nevar man iedot uz parāda alu, naudas ta man vairs nebija. bet raitis nestrādāja. tai meitenei, kura strādāja, es tomēr visu izstāstīju, bet viņa to nemaz nedzirdēja, kā tās ķoķas no paralēlās pasaules uz pārdaugavas ielas, un, kad palūdzu, vai man nevar uzsaukt to alu, neko man neiedeva. aizgāja uz savām dienesta telpām. gāju mājās. kā no jauna piedzimis. domāju par to, kas noticis ar to džeku, manu vienas nakts draugu. tā arī viņu pēc tam nesatiku, nākamajā dienā zvanīju uz viņa darbavietu, uz to keramiku, bet bez rezultātiem, un tagad esmu arī aizmirsis pat kā viņš izskatījās. ceru, ka dzīvs.