no mūsu mājām līdz centram ir tikpat cik no omītes kaijām līdz džūkstes centram, divarpus kilometru. tāds pats grants ceļš un tie paši putekļi, kā tad, kad man bija seši gadi un es gāju uz džūksti uz bibliotēku. tikai tad man bija mazāki solīši un ceļš likās garāks, bet tā pati pasaku pasaules sajūta. te ceļš garu gabalu taisns pāri klajam laukam, kur abās pusēs ganības, kalnā augšā un pa kreisi paliek smildzenes māja ar briesmīgajiem tītariem, kam nepatīk sarkanā krāsa, no kalna lejā un ceļš ielīkumo mežiņā, kuram cauri ejot uzvēdī vēsums un mazliet bailīgi par to, kas slēpjas grāvmales krūmos. pielieku soli un tad jau klāt upīte, kurā sen kad vēl nebiju dzimis sadzēries iekrita un noslīka livijas tantes vīrs viktors. tagad vairs nav upīte, tikai tāds paplats strauts. pastāvu un paskatos, kā ūdens skrien pa glumajiem akmeņiem un tad atkal nākamajā kalnā augšā, kur labajā pusē kundziņu mājas. tur sētā draudīgi rej suns. ātrāk tam garām, jo džūkste. redzami brāļu kapi ar sniegbalto padomju karavīru uz viena ceļa, bet aiz tiem tālāk jau rēgojas parasto kapu vecā dzeltenā ķieģeļu sēta. tāds pats grantēts smilšu ceļš šeit ķekavā, tikai māju nosaukumi citi un upīte bez traģiska stāsta tuvāk pie mājām. bet eju pa to tādā pat pasaku valstībā. man patīk šis platais, tukšais ceļš un es uz tā. jūtos uz tā kaut kā īpaši, kā svarīgā notikumā ar savu jēgu. kad nonāku centrā, tad jau sākas asfalts, kaut kādi cilvēki raibās drēbēs un es iekrītu kā aizmirstībā. izstaigāju savu staigājamo, nopērku savu pērkamo un griežos atpakaļ. tikai pie ciema robežas, kur atkal sākas grants, atgūstos. esmu atkal mazais cilvēciņš uz lielā dzeltenā ceļa, kas iespiedis padusē lielās grāmatas ar bildēm un dzejoļiem nāk mājās, atkal pāri abiem kalniem, garām kundziņiem, smildzenei, pāri upītei uz kaijām, kur varēs grāmatas atkal atvērt un izšķirstīt pavisam citādāk nekā tumšajā vēsajā bibliotēkā un visi zīmējumi būs silti un dzīvi kā siltā vasaras diena.