šonakt bija trīs riebīgi reliģiska rakstura sapņi.

pirmajā sapnī redzēju marijas svētbildi, kurā viss kārtībā, marija sarkanā apmetnī, poza, viss, tikai smaida ar lieliem baltiem zirga zobiem kā multenēs zīmē, un mazulis klēpī atņirdzies ar tādiem pat milzu zobiem.

otrajā sapnī mēs ar ēriku bērziņu ieģērbāmies garos līdz pašai zemei rozā paltrakos un aizbraucām uz pilsētu. jutos baigi savā elementā, bet tad ērika kaut kur aizgāja un es attapos garīgajā seminārā, tukšā gaitenī. sapratu, ka jāiet pa durvīm kādā no klasēm, bet man tas rozā pelerīns mugurā, bet zem pelerīna pliks. nekādu garo bikšu, ko pārģerbt, nekā, mājas tālu, izmisums.

trešajā sapnī ar draugu bariņu iegāju kaut kādā luterāņu baznīcā, kur mums atvēra kasti un piedāvāja izvēlēties katram savu krustu. tur bija kādi desmit dažādi sudrabā izkalti grāmatas augstuma krusti, gluži kā grāmatzīmes. meklēju kādu, kas būtu vairāk pareizticīgs, bet nebija. visi kaut kādi dekoratīvi, mākslinieciski, ne krusti, bet kaut kādi līniju vijumi. dažiem apakšā, kur parasti jēzus kājas ar miroņgalvām zem šķērskoka, bija izkaltas lielas jūgendstila sieviešu galvas. tos pagrāba citi, jo baigais kičš, un izgāja no baznīcas ārā. es paliku izvēlēties. apstājos pie diviem visvienkāršākajiem krustiem, kuri bija kā savīti no salmiem, krustošanās vietā tāds kā virpulītis, kā bērnu papīra vējdzirnaviņas. vienam krustam kaut kas nebija kārtībā ar virpulīša centru, tāpēc paņēmu otru, pēdējo. kad izmetos no baznīcas ar savu krustu ārā, draugu grupa jau bija gabalā. tik skaists saulains un plašs prospekts, tādi tālumi un draugi tajos tālumos kā mazi klaigājoši punktiņi.