spalva uz skausta ceļas stāvu, kad draugos redzu galerijas, kur kādi mūsējie safotografējuši berlīnes arhitektūras pieminekļus. tieši tādi tūristi ir īstie berlīnes mēsli un ne jau tie, kas mētājas samētāti uz ielas. manuprāt foršākā vieta berlīnē ir tieši piedirstais metro un piedrazotā turkiem pilnā kreucberga. dzīvotu es berlīnē, man pilnīgi pietiktu ar šīm divām vietām, nemaz neietu no turienes ārā. kaut gan visur jau tā noskaņa vienāda, tikai kreuzberga un metro ir vizuāli visadekvātākie.

esot arī kaut kāds advancētais geju kvartāls, sonnenfelde vai kaut kas tamlīdzīgs ar sauli saistīts, kur saceltas dikti greznas, uzkrītoši pārmodernas mājas un geji esot no šķirnes fru fru, bet tie dzīvojot kaut kā šķirti no pārējā sociuma un neviens viņus īsti par pilnu neņemot, tā ka tā saules pilsēta būtu pēdējā vieta, kuru berlīnē apmeklēt. kaut gan vienreiz paskatīties varētu, tā, sev zināšnai, kā tad tur īsti.

tā man liekas, ka berlīne ir īpaša ar savu visa veida kreisumu, kaut kādu augšāmcelto izpistību un marijas braunas laulību, tāpēc tūristi, kuri skatās uz reihstāgu, paiet garām svarīgajam un pievēršas nesvarīgajam un tas ir apvainojoši pilsētai. es šeit nedomāju, ka aplūkot reihstāgu būtu kaut kas nosodāms, jo arī mēs bijām aizbraukuši un redzējām, tikai braucām uz turieni neko īpaši negaidot, neko no tā reihstāga neguvām un arī vīlušies tāpēc nebijām. aizbraucām vienkārši sajūtas ietvaros, kā kūņodamies kreisuma akvārijā, te kājām uz leju, te kājām uz augšu. bet tūrists parastais safotografējas ar reihstāgu fonā un viņam ir tāda sejas izteiksme it kā viņš būtu uzkāpis gaiziņā un iespraudis tur karodziņu.