| arvien vairāk man liekas, ka visi tie rakstnieki mani ir ielenkuši kā kaut kādi dzīvie miroņi ciešā lokā savelkas un savelkas un smacē vai kā neskaitāmi aģenti smiti no matriksa, es atveru feisbuku un tur visi tie satori ieteikumi viens otram galā, visādas dažādas rakstnieku sejas viena aiz otras rēgojas ar savām literatūras ziņām, atveru draugus un atkal tā pati ņirboņa, jauni un veci, talantīgie un beztalantīgie, krutie un nekrutie, arī cibā spiež. es viņus izmetu, bet viņi atkal piesakās, kā kaut kāds dēmonu uzbrukums vai kā dēles, kas sasūkušās ap miesu. un tad liekas, kur es esmu iekļuvis un ka varbūt labāk būtu nafig visus izmest bez žēlastības un izšķirības un beidzot izlauzties brīvībā, lai iestājas klusums un dzīve bez visām tām superpieklājīgajām mākslām un korektajām fikcijām.
paņem dunci un nodur mani, lai man uz tevi nav jāskatās. |