stīvens tomēr nostaigāja pa otrā stāva margām. vakar nocēlu pusceļā vienreiz, nonesu lejā. uzskrēja atkal augšā un atkal uzķepurojās pa gultas atzveltni uz gleznu rāmjiem, no gleznu rāmjiem jau līdz tai margai. atkal pārtvēru, gleznas noliku nostāk, bet pašu nonesu lejā. šodien armīns tik paskatījās uz augšu un noelsās - stīvens kā virves dejotājs cirkā pie kupola - here we go again! - nostaigāja lepni paceltu galvu no viena margu gala līdz otram un nonācis līdz vietai, kur marga saiet ar jumta kori, noleca pažobeles gultā. un tad jau bija klāt arī armīns, lai izglābtu, bet ko tur vairs, viņš to bija jau izdarījis pats.