man rodas iepaids, ka cilvēkiem radies iespaids, ka es nestrādāju tāpēc, ka es negribu strādāt un nevis tāpēc, ka man pēc pirmajiem desmit vārdiem ar jebkuru cilvēku, vai tas plebejs, vai gudrinieks, vienalga, iestājas panika un gribas tikai laisties lapās. un kurš tad gribēs tādam dot darbu, kas runājot neskatās acīs un no kura plūst tāds stress, kas pielīp arī sarunubiedram tā, ka arī tam pēkšņi gribas laisties lapās. aijiņa man tā arī pirms gada teica, bet tu jau nemaz negribi strādāt! skatās man acīs un smaida, bet es sāku murgot par to, ka viņai tik spožas acis kā no amfetamīniem un saruna aizgāja galīgā šreijā un es taisījos ātrāk ka tieku. es pat uz ielas vienam un tam pašam cilvēkam nevaru divreiz paiet garām, tāds kauns šī cilvēka vietā, ka viņš man atkal pretī nāk, tā, ka jālien un jāslēpjas kādā vārtrūmē, kamēr paiet garām un aiziet prom.

man vajag tādu darbu, kur varu atnākt un pats visu atslēgt, apsēsties tumšā vientuļā kaktā un pārcelt kastītes no labās puses uz kreiso, monotonas mehāniskas kustības, bet darba dienas beigās visu pats atkal aizslēgt un doties mājās.