Formulēsim to tā: tu nestrādā, jo tev acīmredzot ir iespēja nestrādāt un tev ir privilēģija respektēt sava ķermeņa/psīhes reakcijas. Kaut kādā brīdī var būt tā, ka šīs iespējas vnk nav (man lūzums iestājās punktā, kad dēlu ziemā nevarēja laist ārā, jo nebija ziemas zābaciņu).

Tas iespaids par strādājošajiem kā par cilvēkiem, kas jūtas aplam komfortabli savā vietā, savā ādā, ar saviem kolēģiem, bieži vien ir mānīgs. Vismaz es pirmos 6 darba mēnešus cīnījos ar šiem simptomiem (ļoti nepatīkami un šausmīgi) un pagāja vēl ļoti ilgs laiks, līdz kamēr druciņ pieņēmu faktu, ka patiesībā jau nevienam manas izjūtas nav tik dikti svarīgas, lai to esamība vai neesamība kaut ko baisi mainītu.